trešdiena, 24. aprīlis, 2024Vārda diena: Nameda, Ritvaldis, Visvaldis
crest1 crest2

Mācīt tā, kā pats gribi, lai tevi māca!

Pievienots: 27.01.2017

Pirmā un šobrīd vienīgā mācību iestāde, kas Latvijā gatavo autovirsbūves remontatslēdzniekus, ir Rīgas Valsts tehnikuma (RVT) Krāslavas teritoriālā struktūrvienība, kurā viens no pasniedzējiem ir Māris Ločmelis. Daudzi viņu pazīst kā auto un motociklu krāsotāju un apgleznotāju, bet retais zina, ka savulaik, kopā ar domubiedriem, Māris sapņoja atvērt pats savu autovirsbūves remontatslēdznieku apmācības iestādi mūsu pilsētā un nopietni strādāja pie šīs idejas realizācijas.

Es braukšu raibs?

1986. gadā Māris absolvēja Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolu, dekoratīvās noformēšanas nodaļu. Latvija tolaik vēl nebija atguvusi neatkarību, un PSRS laikos noformētāji, nīkdami partijas organizatora kabinetā, īsti izpausties nevarēja. Pēc dienesta armijā Māris vispār neatrada pielietojumu savai profesijai un devās strādāt uz kultūras namu, nodarbojās ar jaunatni, rīkoja pasākumus, līdz pagājušā gadsimta 90 gadu vidū pievērsās automašīnu remontam. Viņa tēvam Dagdā piederēja zemnieku saimniecība „Ločmeļi”, tās paspārnē tika izveidots autoserviss. Tā dzīvē sagadījās, ka Māri vairāk atpazīst kā krāsotāju, bet patiesībā viņš veica arī auto riktēšanas, virsbūves ģeometrijas atjaunošanas un citus darbus, jo nelielos servisos viens cilvēks dara visu no sākuma līdz galam. Strādājot servisā, viņš iegādājās pirmo aerogrāfijas pistoli, ar ko ļoti patika radīt zīmējumus uz metāla, bet sākotnēji nevienu vietējo klientu nevarēja ierunāt ļaut apzīmēt viņa braucamo.

„Kā tas izskatīsies, es braukšu raibs?”, bira jautājumi, lai gan acīs varēja manīt kārdinājumu, bet drošsirdīgo nebija.

Atvaino, mašīnas vairs nav…

Pirmsākumos Māris šo darbu piedāvāja pat par baltu velti, sak, paskatīsimies, vai labi izskatīsies, vai patiks! Pirmais klients uzradās no Daugavpils – tur jaunieši jau bija atraktīvāki, drošāki un nekautrējās darīt neierastas lietas. Sākumā tika pārbūvēta virsbūve, pēc tam ar aerogrāfijas pistoli uz mašīnas virsbūves tapa dekoratīvi elementi. Ar klientu bija vienošanās par reklamēšanos kādā pasākumā. Diemžēl jau pēc mēneša vienās jauniešu sacensībās mašīna tika sasista un vairs nebija  atjaunojama.

„Atvaino, mašīnas vairs nav,” Māris sadzirdēja telefona klausulē, kad painteresējās par vienošanās izpildi.

Pirmo un vienīgo reizi Ķīpsalā

Līdz pat 2000. gadam nekāda liela pasūtījumu plūsma aerogrāfijas darbiem nebija, bet interese par to manāmi auga. Ļoti aktivizējās Daugavpils jaunieši, viņi paši sameklēja Māri, pēc tam pievienojās motociklisti, un viss aizgāja savu ceļu. Pirmā un vienīgā izstāde, kurā varēja redzēt Māra apgleznotos auto, notika 2004. gada pavasarī Ķīpsalā, kurā tika prezentēta viena mašīna no Daugavpils un viena no Krāslavas. Īpašniekiem bija prieks, ka mašīna izstādē, Mārim - reklāma. Balvas nekādas nesaņēma, jo tajā laikā nebija aerogrāfijas godalgas kā tādas, bija par labāko tjūningu, par labāko audiosistēmu un citas. Bet gandarījums tomēr bija, jo apmeklētājiem bija interese par šiem auto un viena no mašīnām iekļuva autotehnikai veltītajā prospektā. Dagdā Mārim viss gāja no rokas, un līdz pat 2000. gadam viņš neplānoja atgriezties savā dzimtajā pilsētā – Krāslavā. Taču viņam bija sapnis, ko nevarēja realizēt mazpilsētā.

Liktenīga tikšanās

„Latvijā tolaik nemācīja ne auto virsbūvju meistarus, ne krāsotājus, bet es vēlējos nodot savas zināšanas nākamajām paaudzēm un sapņoju atvērt pats savu skolu, sadarbojoties kopā ar kolēģiem Rīgā, kuriem šajā jomā bija milzīga pieredze,” stāsta Māris. „Kopīgi rakstījām jaunu mācību programmu, sniegt savu atbalstu bija gatavi vietējie uzņēmēji, kuri saprata ieguvumus. Latvija jau ar vienu kāju jau bija Eiropā, un uzņēmēji atklāti runāja par cerībām saņemt Eiropas finansējumu, jo uz viņu bāzes jaunatne izglītotos, viņiem būtu pašu sagatavoti speciālisti. Jau bija sarunāti pazīstami pasniedzēji no Rīgas – profesionāli vīri, kuri bija gatavi braukāt reizi nedēļā uz Krāslavu un strādāt. Vārdu sakot, visi priekšnoteikumi bija. Speciāli nodibināju sabiedrisko organizāciju „Krāslavas amatnieks”, bet neizdevās noslēgt sadarbības līgumu ar Latvijas Amatniecības kameru. Atbraucu mājās, rokas nolaidās. Izrādījās, ka arī vietējie uzņēmēji, kuri bija gatavi finansēt šo visu pasākumu un piešķirt telpas, neaprēķināja savas iespējas - pietrūka līdzekļu. Es vēl kādu laiku spirinājos, beidzot arī padevos - turpināju darīt savu ierasto darbu, līdz kādā no servisiem nejauši satiku Arkādiju Petaško, kurš tolaik vadīja RVT filiāli Krāslavā. Arkādijs sūkstījās, ka arvien mazāk jauniešu nāk apgūt profesiju. Es pārmiju dažus vārdus, sacīju, ka Latvijā neviens nemāca ne auto krāsotājus, ne virsbūvju meistarus, kas jauniešiem būtu saistošas specialitātes. Viņš aizdomājās un aizbrauca. Pēc kāda laika sameklēja mani un jautāja tieši, vai es uzņemšos to, par ko bija saruna? Protams, tas taču bija mans sapnis! Parādīju rīdziniekiem savus materiālus par programmām, ko savulaik rakstīju. Viņi tos pielaboja, ministrija apstiprināja, viss aizgāja. Saprotiet pareizi - auto virsbūves remontatslēdznieku apmācība Krāslavā pilnībā ir Arkādija nopelns, cepuri nost viņa priekšā. Es viņam tikai ieteicu, devu ideju.”

Bez liekām ilūzijām

Pats Māris tomēr nepalika malā, šodien viņš ir viens no skolas pasniedzējiem, kura krāsošanas prasmes, kā arī to, kā viņš tās nodod audzēkņiem, ir pamanījuši un novērtējuši tehnikuma sadarbības partneri gan no Igaunijas, gan Lietuvas. Nesen Māris atgriezās no Tartu, kur tikās ar igauņu kolēģiem un viņu izglītojamajiem, kurus, neskatoties uz valodas barjeru, spējis aizraut tāpat, kā mūsējos Krāslavā. Jautāsiet, kāds gan sakars topošajiem auto virsbūves remontatslēdzniekiem ar krāsošanu? Izrādās – ir! Un ne jau tajā, ka viņus visai bieži pasākumos Krāslavā redzam ar krāsu pulevizatoru un aerogrāfijas pistoli rokās. Māris pat uzsver saviem audzēkņiem un viņu vecākiem, lai nesasapņojas - tehnikuma filiālē nemāca ne krāsotājus, ne auto virsbūves apgleznotājus.

Māris: „Kad sākām strādāt pie auto virsbūves remontatslēdznieku programmas, uzreiz pateicu, ka tajā vajag iekļaut priekšmetu, kas saucas koloristika. Ja sabuktēts auto nonāk remontā, tas ir jāriktē, krāsa sabojāsies, būs jāatjauno krāsojums. Koloristika māca sapratni par šo procesu: kā sagatavot virsmu, kādi nākamie darbi ir veicami. Šajā priekšmetā nav paredzēts eksāmens vai ieskaite – tas tiek mācīts saprašanas līmenī. Es 25 gadu laikā visu apguvu pats, ja tu vēlies šīs zināšanas -  ņem! Ja tev tas vienalga – tā ir tava izvēle! Aerogrāfija ir neliela sadaļa šajā priekšmetā. Būtībā aerogrāfija ir veiksmīgs menedžmenta gājiens, lai studijām piesaistītu vairāk jauniešu. Lai jaunie puikas iemācās, kā tehniski radīt zīmējumus uz auto virsbūves. Piemēram, klients grib strīpainu, sirsniņām, bumbiņām rotātu auto. To izdomāju pielikt klāt viena iemesla dēļ – lai mūsu skolēni ir konkurētspējīgāki darba tirgū. Dzīve rāda, ka vecie meistari par jaunajiem, kuri parasti ir enerģijas pārpilni, smīkņā - atnāk strādāt servisā zaļš puika, ko nu viņš tur māk un var? Te, izrādās, jaunais māk un var vairāk nekā pats smīkņātājs.”

Kad intereses sakrīt…

Lai arī tehnikuma filiālē negatavo ne krāsotājus, ne auto virsbūves apgleznotājus, te Māra vadībā darbojas spēcīgs aerogrāfijas pulciņš. Ar to šim pedagogam šķita par maz, un viņš izveidoja arī metāla dizaina pulciņu, līdz ar to pašam strādāt nākas vairāk nekā iedalītās četras stundas nedēļā, bet ne jau tas viņam svarīgi. Galvenais, ka jauniešiem ir devis iespēju apgūt to, kas katru interesē visvairāk. Uzņēmēji un Krāslavas motociklisti saveda pulciņa vajadzībām dažādus metāllūžņus, no tiem top interesantas mākslas lietas. Ar metināmo aparātu šeit darbojas ne tikai puiši, ir pat divas meitenes no Varavīksnes vidusskolas, kuras no parastām skrūvēm sametina, piemēram, cilvēciņus. Nu kas var būt jaukāks, kad jaunieši sevi realizē dažādi!

Māris: „Bērni ir jāmāca tā, kā tu pats gribi, lai tevi tā māca. Man mākslas skolā patika tie priekšmeti, kurus nespieda mācīties. Tad tu jūti, ka tas tevi aizrauj, paņem visu pilnībā, paliek atmiņā un mācību process ir pozitīvs. Runājot par aerogrāfijas pulciņu, ir prieks, ka mūsu intereses sakrita ar Krāslavas motociklistiem jeb baikeriem. Viņiem gribas skaisti dekorētus močus, bet, kā es jokoju, man viņi ir reti klienti – negrib maksāt. Nav krāslavieši bagāti puiši, perfekta aerogrāfija maksā bargu naudu. Bet mūsu pulciņā var dabūt par velti, tiesa, savas fantāzijas jāpiezemē līdz tam līmenim, ko spēj uzzīmēt pulciņa audzēkņi. Jau pieteicās trīs motociklisti, divi pat skices iedeva un jau saskaņoja, un audzēkņi var sākt darboties. Rezultātā jaunieši apzīmēs īstu motociklu, nevis trenēsies uz papīra, bet motociklistiem bilde būs par baltu velti. Tikai krāsas pašiem būs jānopērk. Ja viss izdosies, vasarā gribam sarīkot pulciņa radošo darbu izstādi, arī močus varēsim parādīt.”

Puikas, meitenes, jūs spējat!

Māris stāsta, ka labs aerogrāfijas darbs, kas piekaļ skatienu, spīd un laistās, maksā dārgi, ļoti dārgi. Ne visi uz to parakstās. Taču jebkurā gadījumā, tie kuri apmeklē aerogrāfijas vai metāla pulciņu, ir lielāki ieguvēji nekā tie, kuri neizmantoto šo iespēju sevis pilnveidošanai un apgūst tikai programmu. Māris pārliecināts, ka jaunietis, kas pratīs veikli rīkoties ar aerogrāfijas pistoli, varēs ne tikai otru algu pa vakariem pelnīt, bet arī darbu vieglāk sameklēt. Darba devējs no diviem citādi līdzīgiem kandidātiem izvēlēsies to, kurš māk šo knifu. Vēl viens pluss - ja apgleznots auto iekļūst satiksmes negadījumā, atjaunot zīmējumu parasti brauc pie tā, kurš taisījis aerogrāfiju, jo tas var visu paveikt ātrāk un precīzāk.

Māris: „Bērns, jaunietis patiesībā spēj visu, saviem audzēkņiem mēģinu to iepotēt. Rēzeknes mākslas vidusskolā viens pasniedzējs, slavens mākslinieks, audzēkņiem sacīja: „Mācieties, ko pasniedzam, bet dariet pa savam, jo skola jūs sabojās!” Šajos vārdos paslēpta dziļa doma. Ar vārdiem „tā var”, „tā nevar”, „tā drīkst”, „tā nedrīkst”, „tu māki”, „tu nemāki” mēs nodarām pāri. Bērns tos viegli pieņem: „Jā, es nemāku!” Atvērto durvju dienā sapulcējās forši jaunieši, uz visu skatās degošām acīm. Jautāju, kurš nemāk zīmēt? Visi pacēla rokas. Viņi iedomājas, ka jāzīmē kā māksliniekiem. Tak, nē! Kad praktiski sākām darīt, paši bija izbrīnīti, cik labi sanāk.”

Autovirsbūves remontatslēdznieku profesiju tehnikuma Krāslavas filiāles pasniedzēji māca pirmie un pirmo reizi. Tā ir starta pozīcija un milzīga atbildība, jo vairs nav tālu tas laiks, kad pēc pirmajiem diplomētajiem speciālistiem uzņēmēji vērtēs arī iestādes pedagogu darba kvalitāti. Kā Māris apgalvo, katrs to šeit apzinās un katrs cenšas savu darbu paveikt pēc labākās sirdsapziņas, meklējot radošu pieeju jebkuru problēmu risināšanā, nereti ziedojot tam savu brīvo laiku.

Māksla caurvij visu

Intensīvi strādājot ik dienu, ir nepieciešama kvalitatīva atpūta. Māris savā būtībā ir dabas bērns. Kad viss ir līdz kaklam, projām uz lauku māju Izvaltas pagastā. Četros no rīta aust saule, aiz loga dzirdamas dzērves, daba mostas, tu malko kafiju un klausies - kas var būt vēl labāks? Viņam patīk strādāt ar vecu kokmateriālu, atjaunot kaut kādu dekoru, un senajā lauku mājā ir, ar ko nodarboties. Kā jau māksliniekam, hobiji tā vai citādi tuvi mākslas jomai. Māris ir apguvis tetovēšanas mākslu, par ko interese radās uzreiz pēc mākslas vidusskolas pabeigšanas. Viņš stāsta, kad zīmējums top uz ķermeņa, tam visam ir cita piegarša nekā uz audekla vai metāla. Tieši zīmējums, Mārim īsti nepatīk tetovēt tekstus, jo tādā tetovējumā radošā ir nulle. Strādā kā printeris, kas drukā noteikta izmēra konkrētas līnijas nevis uz papīra, bet ādas. Nav interesanti. Sarunbiedrs novērojis, ka tetovēšanas procesā sāpes vieglāk pacieš vājais dzimums, vīrieši tik ilgi netur, un viņiem pārtraukumu vajag biežāk.

Vēl Mārim kopā ar sievu Zani patīk ceļot. Ir bijuši Indijā, divas reizes Taizemē – šīs valstis viņam patika visvairāk. Abas ļoti atšķirīgas. Indijā ir saskatāma stipra etniskā kultūra un vēsturiskais akcents. Taizemē, kur 80% ir budisms, var redzēt šīs reliģijas ietekmi uz audzināšanu. Viņš atceras, kā uz autobāna iekļuva korķī, kas izveidojās priekšā notikušās avārijas dēļ. Kad ceļu atbrīvoja, braucot garām notikuma vietai, redzējuši, ka pie apgāztā busiņa ceļa malā stāvēja negadījumā iesaistītā ģimene, un viņi katrai mašīnai paklanījās, šādi atvainojoties, ka aizturēja satiksmi. Ceļojot iepazīsti citu kultūru un gūsti vērtīgas atziņas savai dzīvei.

Juris Roga,
autora foto

 



Jauna aptauja

Janvāris - 2024
P O T C P S S
01
02
03
04
05
06 07
08
09
10
11
12
13 14
15
16
17
18
19
20 21
22
23
24
25
26
27 28
29
30
31
 
pirmdiena, 01.01.2024
pirmdiena, 08.01.2024
piektdiena, 19.01.2024

Dienas foto

  • Jura Rogas foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde