otrdiena, 22. maijs, 2018Vārda diena: Emīlija
crest1 crest2

Ar pārliecību savā ceļā

Pievienots: 14.05.2018

Turpinām iepazīstināt ar uzņēmējiem, kuri aktīvi izmanto katru iespēju attīstīt savu uzņēmējdarbību. Šoreiz devos uz tikšanos ar SIA „Stivuls” uzņēmēju Uldi Stivriņu, kurš veiksmīgi startēja biedrības „Krāslavas rajona partnerība” izsludinātajā Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) projektu konkursā. Kopējās projekta  „Jaunu pakalpojumu radīšana uzņēmuma attīstībai un ilgtspējai” izmaksas ir 47420.00 EUR, no tām ELFLA publiskais finansējums - 33194.00 EUR. Pateicoties šim projektam, SIA „Stivuls” attīstīs jaunus uzņēmējdarbības pakalpojumus, veicinot konkurētspēju un vietējās teritorijas sociālekonomisko attīstību.

Lielie Trūļi Krāslavas novada Izvaltas pagastā ir Ulda Stivriņa dzimtā puse, pilsēta viņu tā arī nav savaldzinājusi, lai gan viss bizness ir tieši pilsētniecisks, nevis lauciniecisks. Lūk, kā Uldis atceras bērnību un skolas laiku.

- Uzaugu lauku mājā, biju viens bērns ģimenē un kā jau visiem bērniem laukos, arī man vajadzēja palīdzēt vecākiem lauku darbos - turējām divas govis, laukos bija zeme, kur audzējām produktus pašpatēriņam. Mācījos Izvaltas vidusskolā – jā, jā, tolaik tā bija gana liela skola ar vidusskolas klasēm. Bērnībā un jaunībā ļoti daudz sportoju ar kaimiņu bērniem. Vasarā - futbols, ziemā – hokejs. Katru sestdienu agri no rīta gājām tīrīt ledu, jo plkst. 10.00 jau sākās pirmie mači un turpinājās visu dienu.

Kā tikko pabeidzu vidusskolu, iesauca dienēt armijā. Nonācu Murmanskas apgabalā, uz salas Gremihas ciemā, kur atradās atomzemūdeņu bāze. Biju turbīnists-mašīnists. Četras stundas sēdēju pie mēraparātiem un ierakstīju žurnālā rādījumus, ierodas maiņa - astoņas stundas esi brīvs. Bet kamēr esi „jauniņais”, tikmēr atpūta nesanāk - jāraujas par „večiem”. Zemūdenē ir reaktors, ir turbīnas, ir akumulatori utt., visa laiva sastāv no nodalījumiem. Mans dienests ritēja sestajā nodalījumā, piektajā atradās reaktors, kuram reizes 20 dienā jāskraida garām. Tas ļoti slikti atsaucās uz veselību.

- Ko darījāt pēc dienesta?

- Iekārtojos darbā Krāslavas Lauktehnikā kā kravas automašīnu elektriķis. Profesiju apguvu kursos. Lauktehnikā neko daudz nemaksāja, vēlāk strādāju par elektriķi Izvaltas kolhozā „Cīņa”. Maksāja jau labāk, turklāt darbavieta bija tuvu mājām. Nostrādāju tur pāris gadu, tad piedāvāja darbu Izvaltas pamatskolā par saimniecības daļas vadītāju, kur nostrādāju 7-8 gadus. It kā jau viss bija labi, bet nejutos apmierināts ar darbu un 1999. gadā izveidoju IU „Stivuls”, kas vēlāk bija jāpārdēvē par SIA.

- Vai bija sapratne, ar ko sākt?

- Nē, nebija. Bērnībā un skolas gados pat prātā nebija doma, ka nodarbošos ar kaut kādu biznesu. Skolā darbs izrādījās pārāk monotons, man gribējās kaut ko interesantu, aizraujošu, radošu. Sākumā domāju – izmācīšos par auto elektriķi, bet nebija nopietnu kursu. Arī par uzņēmēju nebiju mācījies, bet kaut kā aizgāja pats par sevi. Dari visu rūpīgi, un viss būs labi. Ar klientiem ir jārunā, par daudz ko jārunā, arī par cenu jārunā. Kuram dārgi, kuram lēti, gadās pakalpojums ir ar mīnusu, bet bez tā nekā. Jādomā, ka kāds var saslimt un jābūt gatavam izgrozīties.

- Vai atceraties pirmo saremontēto automašīnu un klientu?

- Pirmsākumos tas nebija autoserviss, šai jomai pievērsos krietni vēlāk. Sāku ar ugunsdzēšamo aparātu uzpildīšanu un maiņu. Sākumā klājās ļoti labi, kad visiem vecos aparātus vajadzēja nomainīt pret jauniem. Bet dzīvē nekas nav mūžīgs, viss mainās: pārdošanas apjomi samazinājās, palika apkalpošana un uzpildīšana. Atcerējos par elektriķa zināšanām un ķēros klāt jaunam virzienam – ugunsdrošības un apsardzes signalizācija, videonovērošanas iekārtu uzstādīšana. Šis patiesībā kļuva par uzņēmuma pamatbiznesu, kas darbojas šobaltdien. Lai strādātu apsardzes un signalizācijas jomā, nepieciešams atbilstošs sertifikāts. Darbs nebija viegls, piemēram, angārā līdz griestiem ir 10 metru. Jāmontē stalažas, ne katrs kāps tādā augstumā, arī saprašanu vajag un darbs fiziski smags. Servisā vismaz viss notiek uz zemes, tur - augstumā. Ziedu laikos pasūtījumu netrūka, firma auga, darbinieku skaits arī.

- Kā tad nonācāt līdz automašīnu remontam?

- Signalizācijas un videonovērošanas bizness papalašinājās ārpus rajona teritorijas. Vairāk pakalpojumu, vairāk izbraukumu, veidojās savs autoparks, un automašīnām bija nepieciešami remonti. Sāku ar pāris pacēlājiem un riepu montāžas iekārtām.  Pašu vajadzībām ar to varbūt arī pietiktu, bet es centos atbalstīt jaunatni, kas grib strādāt. Atnāca praksē viens, otrs, trešais… Skatos - viens otrs no puišiem auto lietās saprot, bet man nav iekārtu un instrumentu, lai viņam piedāvātu pastāvīgu darbu. Telpas ir, varētu paplašināties, bet nav brīvu līdzekļu… Ko darīt? Krāslavas rajona partnerības izsludinātais Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai finansētais projektu konkurss nāca īstajā laikā. Projekts „Jaunu pakalpojumu radīšana uzņēmuma attīstībai un ilgtspējai” radās sadarbībā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Ekonomikas konsultanti Āriju Kupreviču. Paldies viņai!

- Kāds ir galarezultāts?

- Pateicoties šim projektam, mums tagad ir nākuši klāt divi servisa darbinieki, tātad tagad jau četriem novadniekiem ir darbs šajā servisā. Par projektam atvēlēto finansējumu iegādājāmies vairākas iekārtas autoservisam: divstatņu un četrstatņu pacēlājus, riteņu ģeometrijas regulēšanas stendu, riepu balansēšanas un montāžas iekārtas, datorizētu automašīnas diagnostikas iekārtu, auto kondicionieru uzpildīšanas iekārtu, trīs lielos atslēgu komplektus (uz ratiņiem) atslēdzniekiem, metināšanas aparātu ar stiepli, presi gultņu izpresēšanai, elektronisku lukturu regulēšanas stendu.

Paralēli par uzņēmuma līdzekļiem ēkā ierīkojām vairākus jaunus logus, universālu apkures katlu, kas darbojas ar malku un granulām, iegādājāmies stendus riepu uzglabāšanai un ierīkojām auto rezerves daļu veikalu, kurā uz vietas turam vispieprasītākās preces, bet pilnīgi visas rezerves daļas neiespējami turēt veikalā, jo mašīnu modeļu un modifikāciju ir tik daudz... Taču pēc pasūtījuma veicam jebkuras piegādes.

Pievēršam uzmanību reklāmai – servisā izvietojām reklāmas banerus, kas izgatavoti pēc mūsu pasūtījuma. Lai arī reklamēties vajag, bet tik mazā pilsētā kā Krāslava, manuprāt, reklāmai nav izšķiroša nozīme. Daudz svarīgāk, kā klienti atsaucas par mūsu darbu, tālab lielu uzmanību pievēršam darba kvalitātei. Paveiksi darbu nekvalitatīvi, pilsēta maza - neviens vairs nebrauks. Ja gadās automašīna, kuru mana servisa ļaudis slikti pazīst un nevar saremontēt kvalitatīvi, mēs atklāti sakām, ka nevaram to izdarīt un iesākam meklēt citu servisu. Daži līdzīgā situācijā rakņāsies internetā, pamēģinās šā un tā, bet es vienmēr esmu pret eksperimentēšanu ar klienta automašīnu - ne viņam tas nāks par labu, ne pakalpojuma sniedzējam. Ja varam, tad sataisām labi. Kopumā varam paveikt ļoti daudz, izņemot auto krāsošanu un auto ģeometrijas atjaunošanu.

- Par to arī esat domājuši?

- Protams, bet tās iekārtas ir dārgas un vajag lielu telpu un mūsu pilsētā to tiešām nebūs iespējams atpelnīt. Gribu uzsvērt, ka servisa paplašināšana kļuva iespējama, pateicoties Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) sniegtajam atbalstam. Savukārt Krāslavas rajona partnerība ir izstrādājusi darbības teritorijas sabiedrības virzītas vietējās attīstības stratēģiju (SVVA) 2015. - 2020. gadam, tālab uzņēmējiem ir iespēja startēt projektu konkursos. Bez tā visa būtu sarežģīti kaut ko tādu paveikt. Taču es nesēdētu, rokas klēpī salicis, man bija doma pirkt lietotas iekārtas, ja projekts negūtu atbalstu. Mazāk atļautos, bet patiesībā savu biznesu arī sāku ar mazumiņu. Kāda kolhozā alga - 100 rubļu! Bet šodien servisa attīstībā varēju ieguldīt 48000 eiro. Tiesa, Krāslavā ir jāsaspringst, lai atstrādātu projekta naudu. Būtu Rīgas apgriezieni – cita lieta. Pie mums ir lielāks risks, bet dienesta gadi uz zemūdens iemācīja novērtēt riska faktoru. Starp citu, kad zemūdene dodas jūrā, tajā vairs nav ne jauno, ne veco - visi par vienu un viens par visiem. Jo nedod Dievs, ja vienam kaut kas, un pārējie nenāk palīgā, visi ies bojā. Tāda cieša saliedētība ir vitāli nepieciešama, lai zemūdene un apkalpe izdzīvotu. Arī biznesā jābūt saliedētam kolektīvam, neko nepanāksi, ja tramdīsi cilvēkus. Meistars zina savu darbu, lai strādā. Pabeidza mašīnu, lai padzer tēju vai kafiju - nav man te stingrs režīms. Es arī cenšos lieki nekomandēt darbiniekus, pat klienti iet pa tiešo pie meistariem. Varu iejaukties, bet man to nevajag. Turklāt tagad ir jādomā par diviem biznesa virzieniem: signalizācija un autoserviss. Abi ir svarīgi uzņēmuma dzīvotspējai, tālab uzmanība jāsadala uz abiem.

- Kāds ir auto vidējais vecums, kas nonāk remonta pie servisa meistariem?

- Pārsvarā pie mums nonāk vecas automašīnas – aptuveni 1995. gada izlaiduma nedaudz plus vai mīnus uz vienu vai otru pusi, vidējā vecumā - maz, ļoti jaunas – reti. Krāslava tuvu robežai, šeit ļoti populāri vecie „Passat” ar degvielas bāku ap 100 litru. Veci „Žiguli” un „Moskvič” šad tad arī iebrauc mūsu servisā. Parasti šos auto šoferi paši remontē, jo savā mūžā tā raduši darīt un tajos nav tik sarežģītas lietas, kā jaunajās.

Starp citu, servisam ir savs autoevakuators, ceļā salūzušu automašīnu varam nogādāt gan uz īpašnieka mājām, gan uz mūsu servisu, gan uz citu servisu pēc brīvas izvēles.  Nav problēmu, ja cilvēks vēlas uz citu servisu – lūdzu. Katram taču sava pieredze, sava situācija un apstākļi, ja kāds vēlas - mēs neiesim par varītēm uzspiest savu servisu.  

- Jūs arvien dzīvojat Izvaltā vai pārcēlāties uz Krāslavu, tuvāk biznesam?

- Pilsētā dzīvoklī man nepatīk, man vajag māju. Dzīvojam Izvaltas centrā pie skolas. Apprecējos drīz pēc armijas, savu dzīvesbiedri sastapu Izvaltā savā ziņā, pateicoties jauno speciālistu sadales sistēmai – viņa ir mūzikas skolotāja. Mums ir divas meitas un dēls.

- Uzņēmēja darbs paņem daudz spēka un nervu, kā relaksējaties? Ir daudz hobiju?

- Vasarā patīk makšķerēt. Sirdslieta ir seni auto. Laukos ir pāris 1949. gada izlaiduma auto „Pobeda” un trīs automašīnas „Volga” 1962. gada izlaiduma. Vienu „Pobedu” saremontēju, tā ir braucama. Ar laiku varbūt pievērsīšos restaurācijai nopietni, ja būs lemts. Starp citu, ar tehniku esmu draugos kopš skolas laika. Mans pirmais mopēds bija „Verhovina”, savu pirmo motociklu nopelnīju skolas gados, kad tirgoju kartupeļus Polockā.

Ar prieku kolekcionēju monētas - Eiropas valstu ir daudz, un ir interesanti aptvert plašāku ģeogrāfiju. Lai gan pēc dabas neesmu ceļotājs, pats auto esmu daudz braucis gan uz Krieviju, gan 90. gados uz Vāciju, bet pamatā darba darīšanās. Toties sieva mīl ceļot, piemēram, pirms gada bija Indijā, nesen - Vjetnamā.

- Paldies par interviju!

Juris Roga,
autora foto



Jauna aptauja

Maijs - 2018
P O T C P S S
  01
02
03
04 05 06
07
08
09
10
11
12 13
14
15
16
17 18 19 20
21
22
23 24 25 26 27
28 29 30 31  

Dienas foto

  • Lielais plosts 2018

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
Developed by Web building - mājas lapu izstrāde.