piektdiena, 16. novembris, 2018Vārda diena: Banga, Glorija
crest1 crest2

Četru gadu vecu bērnu aktivitātes ārā, īstenojot kompetenču pieeju Krāslavas PII ,,Pienenīte”

Pievienots: 01.11.2018

 Jau otru gadu mēs cenšamies ieviest jaunu mācību saturu projektā „SKOLA 2030“ ietvaros: apmeklējam kursus, izzinām, mācāmies un, pats galvenais, iegūtās zināšanas izmantojam savā praksē.

Svarīgākais visā ir, protams, sarunāties, saprasties, darīt kopā, lai bērns ir laimīgs izzinot un lai zināšanas, ko viņš iegūst, ir pakāpeniskas, caur savu pieredzi un prasmēm iegūtas.

Mūsu grupiņa kļuva arvien lielāka, tāpēc lielā bērnu skaita dēļ šogad tika sadalīta, tāpēc tagad projektā darbojamies abas grupiņas kā „Ežuki”, tā arī „Bitītes”.

Lai to visu īstenotu, esam nolēmuši, ka visam mācīšanās un izzināšanas procesam jābūt nepiespiestam, dabiskam, bērnam patīkamam un kāpēc gan to nerealizēt ārā? Āra vide ir ideāla, lai apgūtu ļoti daudzas prasmes: dabas izzināšanu, pētniecisko darbību, rotaļu un spēļu izspēle, lai apgūtu un nostiprinātu zināšanas, un, protams, tas parastais bērna prieks, kad viņš ir ārā, svaigā gaisā, brīvībā un, protams, kustībā, kas ir tik būtiska maziem bērniem. Gribētu atskatīties un aprakstīt dažas no aktivitātēm, kuras tika īstenotas ārā, jo ar prieku nākas atzīt, ka bērniem tās patīk daudz vairāk nekā darbošanās grupā. 

Mūsu lielā ideja ir „Ko es varu darīt pasaulē”, no kuras izriet temati „Laikapstākļi rudenī”, „Cilvēku darāmie darbi rudenī”, „Lapu daudzveidība” un citi. Esot ārā, runājot un pētot to visu, varbūt šķiet, ka bērniem sniegtās un kopīgi apspriestās informācijas ir par daudz, bet viennozīmīgi varam teikt, ka nē! Esot ārā, tas laiks un tās iemaņas un zināšanas, kas tiek gūtas it kā nepiespiesti, ir tik svarīgas un būtiskas un bērni patiešām arī nenogurst no tā, jo tas apguves process ir nepiespiests.

Pulcējoties ārā, mēs ar bērniem un cits ar citu sasveicināmies, jo, tikai esot smaidīgi un draudzīgi, mēs varam strādāt ar pilnu atdevi un prieku. Bērni cits citam nodeva kamoliņu, nosaucot savu vārdu. Galā izveidojās ļoti jauks aplis, tāpēc tika jautāts bērniem, kas tad tas ir, un kam tas aplis ir līdzīgs. Ļoti būtiski bērniem nedot gatavas atbildes un paraugus, jo tādējādi bērni paši atpazīst, domā, kā arī skolotājas mudināti izmanto iztēli un izdomā vairākus variantus. Bērni minēja, ka aplis ir līdzīgs bumbai, galvai, ābolam, lapiņai. Citi bērni, kuriem sākotnēji nebija skaidrs jautājums, vadoties pēc citu bērnu atbildēm, piedāvāja arī savas.

Bērni nosauca, ka aplis var būt līdzīgs lapiņai, un mēs piedāvājam paņemt katram pa kļavas lapiņai, tādējādi, bērniem liekot atrast noteiktu lapu citu lapu vidū. Bērni paši meklēja koku, no kura ir nokritušas lapiņas. Izrādās, ka mūsu bērnudārza teritorijā koku ir ļoti daudz. Daži apgalvoja, ka arī krūmi ir kļavas, jo atrada tajos iekritušas kļavu lapas. Tikmēr citi apgalvoja, ka kļava ir tā, kur kokā vēl ir saskatāms ļoti daudz kļavu lapu. Nepiespiestā un brīvā veidā bērni uz skolotājas aicinājumu atnesa vislielāko lapu, vismazāko lapu, pēc tam arī paši savā starpā, salīdzinot tās, pierādīja, ka tieši viņa lapa ir tāda, kādu lūdza atnest.  

Vai rudeni var dzirdēt? Uz jautājumu atsaucās daži, bet daži bija neizpratnē. Kā dzirdēt? Vieni apgalvoja, ka tas noteikti nav iespējams, un pat pasmējās. Bet citi atzina, ka lapas krīt, ka čivina putni, jo vesels bariņš bija iemeties pīlādzī, kurā karājās sārtas ogas. Bērni atbildot smeļas zināšanas arī no citiem, tādējādi arī tie, kuri apgalvoja, ka rudens neskan sāka izteikt savus variantus, jo patstāvīgi nonāca līdz secinājumiem: „Peļķes skan, kad es ar zābaciņu iekāpju”, „Lapas čab zem kājām”, „Dzirdi, lapas krīt?” Manuprāt, ļoti svarīgi un apsveicami bērnos attīstīt to prasmi darboties individuāli, komandās, domāt, ieklausīties sarunās, vērot un ļaut izteikt savas domas, kā arī vienmēr tiekties pēc jaunas pieredzes.

Dodoties tālāk un vērojot kokus, mēs piedāvājām bērniem lapiņu ar uzdevumu. Bērnus tas ieinteresēja, jo tika iedoti arī maisiņi... Hmm, ko ar tiem darīt? Kāds teica, ka maisiņā jāvāc gaiss, jo no iepriekšējās pieredzes un eksperimentiem tā tika darīts. Citi savukārt teica, ka ies lasīt ābolus, puķītes un kļavu „deguntiņus”, kā mums ir ierasts tos saukt, bet citi iedomājās, ka tas ir izpletnis, un meta to gaisā, līdz tas liegi nolaidās lejā. Un kāpēc gan ne? Tā ir bērnu izvēle un pieredze. Vienmēr grupā ir kāds, kurš citus uzvedina uz galveno uzdevumu un mērķi, jo tika teikts, ka mums ir jāatrod tas, kas ir atzīmēts lapiņā. Lapiņā tika attēlota sarkana lapa, dzeltena lapa, zaļa lapa, zāle, puķe, zariņš, akmentiņš, čiekurs, kastanis, zīle, koka miza, kļavas sēkla jeb „deguntiņi”. Bērni, vērojot attēlu, mēģināja atrast pēc iespējas vairāk norādīto objektu un ielikt to maisiņā. Kādam uzdevums šķita vienkāršs, bet citam sagādāja grūtības. Mēs stāvējām nomaļus un bijām vērotāji. Bija redzams, ka bērni sadarbojas savā starpā, kas ir ļoti svarīgi, jo bērniem ir jāprot saprasties un problēmsituācijās tūliņ pat neskriet pie skolotājas ar vārdiem: „es nezinu”, „es neprotu”, bet gan rast citus risinājumus, jo palīdzību var palūgt draugam, vai arī var darbiņu paveikt arī grupiņās vai pāros.

Bērni āra nodarbībās paši ievāc dabas materiālu, kuru pēc tam izmanto turpmākajā darbā (egļu zariņi, kastaņi, akmentiņi, koku mizas, lapas), bērnam pašam to darīt ir daudz būtiskāk, jo lielāks ir gandarījums pēc tam izmantot sevis paša lasītu materiālu. No kastaņiem un lapām bērni izliek ritmiskas rindas, sagrupē vai saskaita. Bērni ārā strādā arī ar krītiņiem un pēc savas iniciatīvas zīmēja lapu siluetus, spiežot lapiņu pie asfalta un velkot ap to krāsaino krītiņu.

Un, patiesībā, sākumā mēs satraucāmies, vai katrs bērns iesaistīsies un iedziļināsies aktivitātēs, kas ir brīvā dabā, vai arī neieklausīsies un veiks sev interesējošas darbības, tomēr tagad ar drošu sirdi varam teikt, ka bērni visu dara kopā, viņus tas aizrauj un tas patīk, tāpēc arī tie bērniņi, kuri pret noteiktu darbu sākotnēji ir skeptiski noskaņoti, vērojot un redzot kā to veic citi, arī tomēr iesaistās un gūst patiesu prieku.

Svarīgākais, mūsuprāt, ir tas, ka ir jāieklausās bērnos, ir jāizprot un jāuzklausa tas, kas uz šo brīdi viņiem šķiet būtisks un svarīgs. Ja bērns sporta laukumā, vērojot lapas, ierauga sēnes, tad tūdaļ klāt ir visas grupas bērni, kuri vēro tās, diskutē un atrod arī citas sugas sēnes. Skolotājam jāsaprot, ka tas ir tas, kas viņus aizrauj un kāpēc gan neieplānot dienu vai nedēļu, kad visi tās varētu vērot, pētīt, zīmēt, veidot utt. Tas ir tas pats, kas runāt par lietu, vēju un peļķēm saulainā laikā. Kādēļ? Mūsuprāt, par lietutiņu jārunā tad, kad tas ir, kad to var vērot caur logu, esot ārā un reāli apskatot, mērot un pieskaroties tai peļķei, nevis apspriest to tad, kad ir saulains laiks.

Liels prieks, ka bērni kļuvuši daudz atvērtāki, brīvi diskutē, nebaidās, ka var kļūdīties, jo zina, ka vienmēr tiek dota iespēja darīt darbu vēl vai arī to labot. Bērni patstāvīgi risina reālas sev un citiem aktuālas problēmas, par ko mums ir liels prieks.

Iveta Solima, Inga Barševska, Oksana Dilba, Krāslavas PII „Pienenīte” pirmsskolas skolotājas 

Fotogalerija


Jauna aptauja

Novembris - 2018
P O T C P S S
 
01
02
03 04
05
06
07
08
09
10 11
12
13
14
15
16
17 18
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28 29 30  

Apsveikumi

  • *****************

    Krāslavas Vēstures un mākslas muzejs sveic Jūs Latvijas Valsts simtgadē!

    /

Dienas foto

  • Krāslavas pamatskolas svinīgais pasākums “Daudz laimes, Latvija!”

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
Developed by Web building - mājas lapu izstrāde.