svētdiena, 18. februāris, 2018Vārda diena: Kintija, Kora
crest1 crest2

Mūžu dzīvo, mūžu mācies!

Pievienots: 13.02.2018

Sniegotajā laikā pilsētas ielās izbrauc pašvaldības aģentūras „Labiekārtošana K” divi minitraktori, kas tīra trotuārus. Vienu no tiem vada Artūrs Kirsanovs, kurš stāsta, ka parasti šo darbu veic naktīs, kad ļaudis vēl guļ un netraucē tehnikai. Tālab viņam ir jāmostas pulksten divos, jāparaugās caur logu – ja snieg, jāsteidzas uz garāžu, jāpārbauda tehnika, un trijos jāsāk darbs. Gadās, stipri snieg jau dienā, kad trotuārus intensīvi izmanto gājēji un sniega novākšana jāveic sarežģītākos apstākļos, un tālab darbs rit lēnāk - jābūt īpaši uzmanīgam, jo ir gājēji un ielās pietiekami intensīva transporta kustība. Bet Artūram patīk savs darbs un Krāslava, kurā atgriezies uz pastāvīgu dzīvi.

Rīdzinieks nav rīdzinieks

Jaunais cilvēks piedzimis Rīgā – tas arī viss, kas saista viņu ar galvaspilsētu, jo drīzumā mamma pārbrauca uz Krāslavu. Artūra bērnība un lielā mērā arī jaunība ritēja laukos pie vecmāmiņas, tāpēc par savu dzimteni viņš uzskata Robežniekus, lai gan skolas gados dzīvojis Krāslavā, mācījies Krāslavas pamatskolā, Krāslavas ģimnāzijā un Krāslavas vakara vidusskolā. Paralēli no sešu gadu vecuma Krāslavas mūzikas skolā apguva klavieres un akordeonu, kopumā tam veltot astoņus dzīves gadus.

Domājot par nākotni, Artūrs izvēlējās apgūt mašīnista palīga profesiju Daugavpils Dzelzceļa transporta tehnikumā, bet jau pēc gada nācās skolu pamest finansiālu apsvērumu dēļ. Kopā ar draugu viņš devās piepelnīties uz Hannoveri (Vācija).

Mācība

„Tas bija pārdomāts brauciens, iztaujājot paziņas par konkrētu darbavietu,” turpināja sarunbiedrs. „Darba devēja solījumi bija skaisti gan par atalgojumu, gan par dzīvesvietu, bet viss izrādījās citādi. Viesnīcas vietā mazā telpa, kas ierīkota lielā angārā, kurā pilns limuzīnu. Darbs bija saistīts ar būvniecību un iekštelpu remontdarbiem, bet pēc pirmā mēneša nekādu samaksu par padarīto darbu nesaņēmu un nolēmu atgriezties. Es izaugu var sacīt bez vecākiem, jo mamma ļoti slimoja un nomira, kad biju pusaudzis, tēvu vispār neatceros, un vienīgais tuvais cilvēks, ar ko šajā situācijā varēju konsultēties, bija vecmāmiņa, kura bija vienisprātis ar mani: „Brauc, Artūr, atpakaļ, nekādas laimes tur nebūs!” Par pēdējo pietaupīto naudu nopirku internetā biļeti un ar autobusu atgriezos mājās. Aicināju līdzi arī draugu, bet viņš vēl kādu laiku dzīvoja ilūzijās, atgriezās bez naudas vēlāk par mani. Esmu pārliecināts, ja būtu strādājuši pie vācieša, viss būtu labi, bet firmas vadītājs pats bija iebraucējs... Pazīstu divus brāļus, kuri Vācijā jau divus gadus strādā celtniecības objektos pie vācieša, ir apmierināti. Taču es nemācēju vācu valodu, tālab sameklēt darbavietu pašam bija praktiski neiespējami.”

Cilvēks plāno, dzīve saliek vietās

Artūrs, protams, Vāciju nedaudz iepazina, pabija Ķelnē, Diseldorfā, Berlīnē, Hamburgā un redzēja, ka vācieši dzīvo ļoti labi. Tomēr viņš neieķērās svešā zemē ar zobiem un nagiem, jo neizjuta milzīgu vēlmi palikt. Ja Latvijā nebūtu neviena tuva cilvēka, varbūt būtu rīkojies citādi. Atgriezies maijā uz Robežniekiem, tūlīt pat iejūdzās lauku darbos pie vecmāmiņas, kurai ir liela saimniecība - zeme, lopi, tehnika. Traktora vadītāja tiesības jaunais cilvēks bija ieguvis jau 16 gados, no 21 gada viņam ir B kategorijas autovadītāja tiesības. Atgriezies mājup, viņš turpināja izglītoties un ar domu, ka strādās laukos, apguva lauku īpašuma apsaimniekotāja profesiju Višķu profesionālajā vidusskolā. Bet dzīve šos plānus sakārtoja citādi.

Laukos Artūrs ilgstoši neaizkavējās, devās uz Daugavpili, kur strādāja gan par taksometra vadītāju, gan automazgātavā, bet juta, ka viņu velk atpakaļ uz dzimtenes pusi, un atgriezās dzīvot Krāslavā. Iekārtojās vietējā firmā par santehniķi, pēc laika citā firmā atrada traktorista darbu, vēl pēc laika cita firmā ar pārinieku izvadāja preces pa veikaliem pilsētā un rajonā. Kādu dienu šajā firmā viņš satika meiteni, kas bija atnākusi iekārtoties darbā par pārdevēju…

Artūrs: „Patiesībā Diāna man nebija pilnīgi sveša - es ar viņu kopā izaugu laukos - mājas bija blakus. Laika gaitā mūsu ceļi pašķīrās. Pēc pieciem pārlieku smaga darba gadiem Anglijā viņa atgriezās dzimtenē. Iekārtojās par pārdevēju Daugavpilī, vēlāk nolēma pārcelties uz Krāslavu un meklēja darbu tieši tajā mūsu pilsētas firmā, kur tobrīd jau strādāju es. Var sacīt, mūs saveda kopā liktenis. Šobrīd mūsu ģimenē aug dēls Alekss.

Dzīvojam Krāslavā vecmāmiņas mājā. Vecmāmiņa man arvien ir ļoti svarīgs cilvēks, cenšos viņu biežāk apciemot. Ja nebūtu viņas, es nezinu, kur būtu šodien. Kad nokļūsti grūtībās, galvenais, lai būtu tuvs cilvēks, kurš neliedz padomu un atbalstu, manā gadījumā tā ir vecmāmiņa. Nedrīkst pakļauties kompānijām, bet nedrīkst arī palikt vienam, visu labi apdomāt un iet tālāk, neapstāties. Vienmēr jāpatur prātā, ka dzīve patiesībā ir ļoti īsa.”

Hobiji

Vislabāko atpūtu Artūrs saskata laukos un lauku darbā. Viņam nav daudz hobiju, bet tie ir ļoti mīļi. Mājas garāžā viņš daudz laika velta savai automašīnai, kuru ne tikai uztur pilnīgā darba kārtībā, bet arī parada tādu, kas sirdij tuvāka. Otrs hobijs sasitās ar datortehniku. Pirms daudziem gadiem vecmāmiņa viņam bija nopirkusi jaunu datoru, kas pēc mēneša sabojājās. Pēc remonta mājās pamanīja, ka dators nav noplombēts, un intereses pēc noņēma vāku – zem tā vecas detaļas. Taisnību meklēt negāja, bet pašmācībās ceļā apguva datortehnikas remontu un ir gandarīts, ka nekādās situācijās vairs nav nebija jāizmanto servisu pakalpojumi.

Kopā ar ģimeni Artūrs labprāt ceļotu. Gribētos redzēt Franciju, Spāniju, vai vēl kādu valsti, bet tikai ne Angliju vai Vāciju. Turp abi vismaz pagaidām kāju nespertu. Artūram jau atkal ir piedāvājuši doties uz Vāciju, taču viņš atbildējis ar kategorisku „nē”. Retumis ar sievu arī parunā par šo tēmu, bet šīs sarunas vairāk pielīdzināmas sapņošanai - kā būtu, ja būtu.

Jāmāk darīt visu

„Vislabāk ir dzimtenē un paldies Dievam mums abiem ir darbs,” turpināja Artūrs. „Es nezinu, par ko izaugs dēls, bet gribu, lai viņš iegūst labu izglītību. Tas ir pats galvenais, ja savā laikā es būtu bijis čaklāks un man būtu labākas finansiālas iespējas, tad dzīvē noteikti būtu sasniedzis vairāk. Tikai šodien saprotu, ka laba izglītība ir pamatu pamats. Mana vecmāmiņa bieži atgādina: „Mūžu dzīvo, mūžu mācies!” To es teikšu arī savam dēlam. Mūsdienās bez mācīšanās nevar, arī manā darbā tas šodien ir aktuāli - tehnika attīstās strauji. Man tas patīk. Es nomainīju daudz darbus, jo visu laiku meklēju savu vietu un beidzot atradu. Šo darbu nemainītu ne pret kādu citu, jo tas ir darbs ar tehniku un nav rutīnas – visu laiku kaut kas jauns. Pateicoties izpalīdzīgajiem kolēģiem, esmu apguvis daudz tāda, ko agrāk nemācēju. Arī mūsu priekšnieks saka - jāmāk darīt visu!”

Juris.Roga
Autora foto

 



Jauna aptauja

Februāris - 2018
P O T C P S S
 
01
02
03 04
05
06
07
08
09
10
11
12
13
14
15
16
17
19 20 21 22 23 24 25
26 27 28  

Dienas foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
Developed by Web building - mājas lapu izstrāde.