sestdiena, 21. jūlijs, 2018Vārda diena: Meldra, Meldris, Melisa
crest1 crest2

Simtgades pūrs

Pievienots: 13.12.2017

Krāslavas novada Centrālās bibliotēkas jubilejas nedēļā notika lasītāju tikšanās ar rakstnieci Birutu Eglīti.

Tikšanos atklāja bibliotēkas direktore Valentīna Magidas, kura akcentēja rakstnieces un kolektīva ciešo draudzību, kas izveidojusies laikā, kad Biruta vadīja Lauku bibliotēku atbalsta biedrību un organizēja Grāmatu svētkus. Biedrība vairs nepastāv, bet ciešas saites saglabājušās, un šajā tikšanās reizē rakstniece prezentēja savu jaunāko veikumu - grāmatu „Ceturtais bauslis”.

Tie visi ir mūsējie?

Stāstu par grāmatu rakstniece sāka ar atgādinājumu par to, ka mūsu valsts iegājusi simtajā gadā, un vairāk vai mazāk ikviens aizdomājas: tie simts gadi – kas tas galu galā ir? Ieslēdzot radio vai televizoru, dzirdam simts skaistākas dziesmas, simts skaistākās personības… simts, simts, simts no dažādiem aspektiem. Tas viss ir, tas arī veido Latvijas simtgadi, bet kas mums katram ir simts gadi?

„Esmu daudz par to domājusi, un man šķiet, ka laikam visprecīzāk ir teikt, ka šie simts gadi ir tas, ko mēs paši, mūsu vecāki, mūsu vecvecāki, varbūt vēl tas, ko senāki senči šajos gados piedzīvojuši, pārdzīvojuši, kam ir izgājuši cauri, kā ar ko tikuši galā?” turpināja rakstniece. „Ideja par šādas grāmatas nepieciešamību tapusi ļoti sen – 2008. gadā, kad notika ne tikai 6. Grāmatu svētki visā Latvijā, bet, kad Spridzānu dzimta sanāca uz savu pirmo salidojumu. Nemaz nezinājām, cik to cilvēku būs, ziņa bija palaista sociālajos tīklos un varējām tikai minēt, cik cilvēku ieradīsies…

Tā bija Bēržu Svētās Annas Romas katoļu baznīca, kas atrodas Balvu novada Bērzpils pagasta Bēržos. Stāvējām pie baznīcas pirms dievkalpojuma krietnu pusstundu iepriekš un skatāmies: piebrauc viena mašīna, otrā, trešā, sestā, desmitā, divdesmitā, brauc un brauc. Šī mazā Bēržu baznīciņa pienāca pilna, pilna, visiem acis apaļas, visi skatās uz riņķi, bieži vien lielākoties cits citu nepazīst, un brīnās - vai tiešām tie visi ir mūsējie? Notika ļoti skaists dievkalpojums, un pēc tam visi viesojāmies netālajās lauku mājās, kuras bija cēlis viens no mūsu radiniekiem, tā vairs nav šajā pasaulē, bet viņa mazbērni turpina šo vietu kopt un uzturēt. Tas bija ļoti neaizmirstams salidojums, kurā Broņislavs Spridzāns, mans dzīvesbiedrs, pirmoreiz pateica: „Zini, tev būs jāraksta grāmata!”

Vajag savādāk, bet - kā?

Turpinājumā Biruta atskatījās uz Lauku bibliotēku atbalsta biedrības sākuma laiku, kad kopā ar Broņislavu daudz braukāja pa Latviju un organizēja ne tikai Grāmatu svētkus, bet apzināja arī savu dzimtu, katrā jaunā vietā meklēdami dzimtas radiniekus. Pats paradoksālākais, ka pirmo radinieku, par kura eksistenci neko nezināja, abi atrada Liepājas pusē, pavisam prom no Latgales, kas bija liels pārsteigums. Dzimtas apzināšana turpinājās. Tika vākti materiāli, radās ideja par salidojumiem, kas tagad notiek katru otro gadu. Pamazām attīstīja domu par grāmatu, jo atklātie cilvēki bija ļoti interesanti, dažādi, katrs ar savu talantu. Vajadzēja izdomāt, kā to visu pasniegt lasītājam.

B. Eglīte: „Neviena no grāmatām, kas jau bija uzrakstītas par to vai citu dzimtu, mūs nepārliecināja un neuzrunāja. Tas nebija tas, kas mums jādara, vajag savādāk, bet - kā? 2014. gada 1. aprīlī Broņislavs aizgāja mūžībā, un burtiski dažas dienas pēc bērēm es pamodos ar pilnīgi skaidru domu, kā jāraksta, kā izskatīsies grāmata un jau zināju arī grāmatas nosaukumu. Tajā ir pavisam īsi stāstiņi, kas vēsta par notikumiem un procesiem, kurus mēs visi skaidri zinām, bet šie stāstiņi ir par to, kā tieši konkrētais cilvēks notikumus un procesus ir iznesis uz saviem pleciem. Nav nekā komplementāra nevienā pašā gabalā! Es ļoti centos parādīt visu patiesi, un pirmais stāsts ir par Ludzas lielo ugunsgrēku, par kuru atrodams ļoti nedaudz informācijas. Kāpēc mani tas ieinteresēja? Tieši tajā laikā par Ludzas galvu bija mūsējais – Spridzāns. Tātad - kā viņš to izturēja un kādu nospiedumu tas atstāja uz viņa dzīvi?”

Veidojiet paši savu stāstu!

To un vēl daudz ko citu var izlasīt grāmatā „Ceturtais bauslis”. Vēl rakstniece stāstīja, ka grāmatas tapšanas laikā tika domāts par ilustrācijām un izskatītas simtiem fotogrāfiju. Tika arī pārdomāts, kā parādīt bildēs šos simts gadus, jo ne jau radniecības pakāpe interesē lasītāju, bet gan tas, kā cilvēki izskatījās pirms simts gadiem, kā ģērbās, kā frizējās, kā izgāja sabiedrībā, ko darīja, kādi bija darbarīki un mehānismi, kā šīs lietas atspoguļojas bildēs utt.

„Bilžu bija daudz, un šis ir cits stāsts, kas, man šķiet, ļoti interesants un fantastisks no tāda viedokļa, ka noder jebkurai ģimenei,” turpināja rakstniece. „Jebkurš no jums var veidot savu simtgades stāstu šādā veidā – salieciet savu un savu tuvāko fotogrāfijas pareizā secībā un ieraudzīsiet savas ģimenes, savas dzimtas vai vairāku paaudžu zara simts gadus. Valsts jubilejā jums būs ārkārtīgi interesanti paskatīties uz to, kas ir sanācis!”

Turpinājumā rakstniece ieslīga tieši fotogrāfiju apskatā, kas ilustrē viņas jaunāko grāmatu un satur košāku un bagātīgāku informāciju, nekā tikai rakstītais vārds, bet viss kopā padara grāmatu par aizraujošu lasāmvielu.

Juris Roga,
autora foto



Jauna aptauja

Janvāris - 2018
P O T C P S S
01
02
03
04
05
06 07
08
09
10
11
12
13 14
15
16
17
18
19
20 21
22
23
24
25
26
27 28
29
30
31
 

Dienas foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
Developed by Web building - mājas lapu izstrāde.