trešdiena, 25. novembris, 2020Vārda diena: Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne
crest1 crest2

Cilvēks savā vietā

Pievienots: 19.10.2020

Aulejas pagasta Tautas nama kultūras pasākumu organizatore Ilze Vovka piedalījās dzejnieces Velgas Kriles vārdam veltītā dzejas autoru – iesācēju konkursā „Tu arī mani spēsi izpildīt”, kurā ieguva trešo vietu un apbalvota ar pateicības rakstu un svečturi. Laureātu apbalvošana notika Valkas pagasta Saieta namā „Lugažu muiža”.

- Ilze, vai balvu jūs saņēmāt klātienē?

- Ņemot vērā situāciju ar Covid-19, apbalvošanas pasākuma apmeklēšanu klātienē atteicu. Rezultātus iepriekš neizziņoja, biju ļoti pārsteigta, kad izlasīju par pasākuma norisi un izcīnīto trešo vietu. Konkursā varēja piedalīties ar agrāk nepublicētiem dzejoļiem, nedrīkstēja arī būt izdots neviens dzejoļu krājums. Dzejoļu kopai bija ierobežojums līdz 300 rindām, tēma - pēc autora izvēles. Piedalījos konkursā ar dzejoļu kopu „Rudens un mīlestība”.

- Vai šis ir pirmais konkurss, kurā piedalījāties ar savu dzeju?

- Gluži pirmais tas nav, jo rakstu ļoti sen. Skolā labi padevās domrakstu rakstīšana, toreiz gan tos sauca par sacerējumiem. Vasaras brīvlaiku vienmēr kopā ar brāli pavadījām Aulejas pagastā pie vecvecākiem no mammas puses. Atceros, kā mamma, braucot svētdienās atpakaļ uz Līvāniem, atstāja man līniju burtnīcu. Tajā bija ierakstītas divas tēmas, par kurām man līdz nākamajai piektdienai obligāti bija jāraksta sacerējums, protams, ar visu plānu! Tā mamma attīstīja un veicināja manas spējas, lai gan toreiz likās negodīgi, ka par mani divus gadus jaunākais brālis var mosties un darīt, ko sirds vēlas, bet man jāraksta! Turklāt vasarā!

Nopietnāk daiļradei pievērsos vidusskolas laikā. Rakstīju toreiz un arī tagad gan dzeju, gan prozu. Bija publikācijas Preiļu rajona laikrakstā „Novadnieks”, arī avīzē „Latvijas Zeme”, „Latgales Laiks”, jauniešu žurnālā „Draugs”. Vislielākais lepnums bija par publicētajām rindām Austrālijas katoļu izdevumā „Gredzens”, kuram darbus sūtīju diezgan regulāri vairākus gadus.

Esmu bijusi literārās nometnes „Aicinājums” dalībniece, daži dzejoļi ir publicēti Līvānu jauno autoru kopkrājumā „Vārti”. Esmu Līvānu 1. vidusskolas himnas vārdu līdzautore, bet mūziku tai ir komponējis Juris Kulakovs, arī līvānietis.

Vineta Elksne, kura tagad ir pazīstama dziedātāja, toreiz bija pusaudze, Turku pagasta popgrupas „Mēs paši” dibinātāja un vadītāja, ir radījusi dziesmu ar maniem vārdiem. Varbūt ir vēl kaut kas, ko esmu jau aizmirsusi, jo apzināti neko nevācu un neglabāju. Laikam tomēr tā nav īsti pareizi - radīt un aizmirst, nesaglabāt. Tāpēc dalību Velgai Krilei veltītajā dzejas konkursā varbūt var nosaukt arī par jaunu sākumu, par atmošanos.

Lai cik dīvaini neizklausītos, man nekad nebija mērķis kļūt par dzejnieci vai rakstnieci. Arī par savas grāmatas izdošanu neesmu sapņojusi ne toreiz, ne tagad. Man šķiet, ka šī spēja saskatīt, sajust un ietērpt skaistos vārdos savas izjūtas, apkārt esošo pasauli, tā ir no Augšas šūpulī ielikta dāvana, kuru var izkopt, attīstīt līdz augstākai pakāpei vai atstāt novārtā un zaudēt.

- No kurienes nākat, kur mācījāties?

- Esmu dzimusi, augusi, gājusi skolā Līvānos, kas joprojām ir mana pilsēta - tur ir palikusi mana sirds. Sekoju līdzi visiem notikumiem, priecājos par sasniegumiem, jūsmoju par pilsētas attīstību un uzplaukumu.

Pēc Līvānu 1. vidusskolas beigšanas devos uz Daugavpili, lai studētu latviešu valodu, literatūru un vācu valodu. Lai piepildītu savu sapni kļūt par skolotāju, bet šis sapnis nepiepildījās.

Esmu beigusi floristu kursus, tā ir mana otra aizraušanās - skaistums, ko varu radīt savām rokām. Florista iemaņas itin labi noder, strādājot pie kāda pasākuma vizuālās noformēšanas.

Vēl varu būt arī sociālā aprūpētāja. Šīs zināšanas nolēmu apgūt pēc mammas aiziešanas mūžībā, jo sapratu, ka tik daudz kas varēja būt citādāk, ja man būtu kaut neliela pieredze. Dzīve ir neprognozējama lieta, tāpēc tagad jūtos drošāk, ja būs nepieciešams, spēšu kādam palīdzēt.

Patlaban noslēdzošajā posmā ir studijas izklaides industrijas vadībā un producēšanā, kas ļaus iegūt kvalifikāciju - kultūras pasākumu organizators. Atceros, jau skolas laikā man patika uzstāties, skolas radio veidoju nedēļas apskatu, rakstīju scenāriju Žetonu vakaram, izlaidumam, bet ne mirkli nebija prātā ienākusi doma, ka reiz mana dzīve varētu būt saistīta ar darbu kultūras jomā.

- Kā tad kļuvāt par Aulejas Tautas nama kultūras pasākumu organizatori?

- Skolas laikā katru gadu septembra sākumā mums bija jāatbild uz jautājumu par savu nākotnes profesiju. Citiem izvēlētās profesijas mainījās gandrīz katru gadu, bet man bija tikai viens ieraksts - es kļūšu par latviešu valodas un literatūras skolotāju.

Par to, ka skolotājas arods īsti nebūtu mans sirdsdarbs, sāku aizdomāties, kad Aulejas Tautas nama iepriekšējā vadītāja Ināra Kučāne uzaicināja mani uzstāties Rudens ballē ar saviem dzejoļiem. Nāca vēl citi pasākumi, kurus vadījām kopā un vienubrīd sapratu - lūk, tas ir mans aicinājums: skatuve, cilvēki, radoša darbošanās... Tu esi svētku, pozitīvu emociju, kopīgu atmiņu, vērtību un arī savā ziņā vēstures radītājs, kopējs un saglabātājs. Nāca apjausma, ka, kultūras nozarē strādājot, es varētu teikt - esmu laimīga! Reiz pagasta pārvaldes vadītājs Aivars Umbraško piedāvāja aizvietot Ināru uz slimības laiku. Sanāca tā, ka paliku strādāt Tautas namā kā kultūras pasākumu organizatore. Esmu ļoti pateicīga Inārai par sniegtajiem padomiem, ieteikumiem un dalīšanos ar saviem pieredzes stāstiem!

- Ar ko sākāt jaunajā amatā?

- Pirmais, ko mēģināju īstenot, bija Aulejas Tautas nama lapas izveidošana sociālajā tīklā „facebook”, lai spētu ātrāk sasniegt un uzrunāt plašāku auditoriju. Ļoti vēlējos, lai Auleju zina arī ārpus Krāslavas novada, bet šis process nesanāca tik ātri, kā gribējās. Tā man bija jauna pieredze, arī daudzas citas lietas nācās veikt pirmo reizi. Pirmajā gadā visgrūtākais bija apvienot studijas ar pasākumu organizēšanu, arī šobrīd realizēt visas ieceres un ieskrieties pilnībā vēl neatļauj studijas, jo tās aizņem ļoti daudz laika! Pieradinu sevi pie domas, ka nekad viss nebūs tā, kā plānots sākumā, taču tā nav katastrofa, bet dzīve, kura liek mācīties improvizēt un spēt būt mierīgam un dabiskam pat tajos brīžos, kad liekas, ka viss - tūlīt būs beigas!

- Pandēmija ietekmējusi visas sabiedrības jomas un procesus. Kādus veidus atrodat, lai šajos sarežģītajos apstākļos kultūras dzīve laukos neapstātos pavisam?

- Ļoti labi, ka Tautas namam ir lapa sociālajā tīklā „facebook”. Esmu izveidojusi arī Aulejas „WhatsApp” grupu. Tas dod iespēju plašākai auditorijai ātri nodot savu vēstījumu, informēt par kultūras vai citām aktivitātēm pagastā, novadā un Latvijā, sveikt svētkos, komunicēt ar tiem, kuri sirdī ir aulejieši, bet dzīvo ārpus pagasta vai Latvijas robežām.

Vasarā mēs paspējām nosvinēt mūsu pagasta jaunietes Antras Umbraško grāmatas „Stuosti iz Aulejas” atvēršanas svētkus kopā ar Līvānu folkloras kopu „Ceiruleits”. Organizējām „facebook” konkursu, kur tika dota iespēja iegūt savā īpašumā Antras grāmatu. Ar Aulejas jauniešiem paspējām izdejoties diskotēkās - ļoti labs variants vasarā ir rīkot diskotēkas estrādē: daba, ugunskuri, romantika, arī distancēšanās iespējas. Organizējām svētceļnieku uzņemšanu Tautas namā, kur pagasta iedzīvotāji iesaistījās produktu sagādē, rīkojām ģenerāluzkopšanas darbus Aulejas baznīcā.

Sagaidījām Aulejā mākslinieku plenēra „Krāslavas palete 2020” dalībniekus, pēc tam devāmies uz noslēguma pasākumu Krāslavā un priecājāmies par gleznām, kurās varēja atpazīt arī Aulejas vaibstus!

Apciemojām mūsu pagasta keramiķi Ilmāru Veceli cepļa izņemšanas dienā. Tas man bija iecerēts kā izmēģinājuma variants vienatnē, bet aktīvākie aulejieši saorganizējās, sarūpēja ciemakukuli un transportu. Sanāca neliels svētku brīdis, jo Ilmāra ceplim, kuru sauc Augusts, šogad 20 gadu darba jubileja. Mēs pamazām darbojamies, jo reizēm jau nevajag neko grandiozu, lai radītu notikumu, kas paliks atmiņā un pievienosies vēsturei.

- Kas ir jūsu galvenie palīgi, atbalstītāji?

- Es ļoti priecājos par mūsu pagasta pārvaldes vadītāja Aivara Umbraško nostāju un atbalstu kultūras dzīves organizēšanas jautājumos! Es zinu, ka jebkura laba ideja gūs atbalstu, tiks izdarīts viss iespējamais, lai idejas kļūtu par realitāti! Pretimnākšanu vienmēr jūtu arī no pagasta pārvaldes meitenēm, kas ir svarīgs veiksmīga darba priekšnoteikums - just atbalstu un zināt, ka ir cilvēki, uz kuriem var paļauties. Tieši tāpēc vienmēr izsaku pateicību arī Aulejas pagasta iedzīvotājiem!

Var uzaicināt populārus mūziķus, māksliniekus, aktierus utt., var noklāt Tautas namu no grīdas līdz griestiem ar dekorācijām, bet, ja nebūs apmeklētāju, tad tam visam nav nekādas jēgas. Man ir svarīgi iespēju robežās uzrunāt katru personīgi. Tā ir mazo lauku pagastu kultūras iestāžu darbinieku priekšrocība, ka cilvēki ir pazīstami, var zināt viņu intereses un vajadzības.

- Cik amatierkolektīvu ir Tautas namā?

- Mums darbojas divi dziedošie kolektīvi - etnogrāfiskais ansamblis „Aulejas sievas” un sieviešu vokālais ansamblis „Noskaņa”. Šogad etnogrāfiskajam ansamblim ir 80 gadu jubileja. Pavasarī plānotais koncerts kopā ar etnomūzikas grupu „Tautumeitas” tika atcelts... Meitenes, tiklīdz tika atļauti mēģinājumi, aktīvi atsāka nodarbības, bet... atkal viss sākas no gala.

Ļoti priecājos, ka pavasarī piedalījos neformālās izglītības tiešsaistes kursos „Kultūras un cilvēciskais pieskāriens tiešsaistē: jaunas iespējas uzrunāt un iesaistīt plašu auditoriju kultūras un izglītības projektos”, jo šķiet, ka iegūtās zināšanas nāksies pielietot praksē.

Arvien biežāk iedomājos par mūsdienu tehnoloģiju piedāvātajām iespējām darboties digitālajā vidē. Jā, man ir idejas, ko un kā varētu darīt šajā laikā, kad klātienes norises ir atceltas vai ierobežotas. Atbilstoša tehniskā nodrošinājuma vai radošās komandas trūkums ir lietas, ko varētu atrisināt.

- Ko īsti nevar atrisināt?

- Man pamata mērķauditorija ir Aulejas pagasta iedzīvotāji, no kuriem lielākā un aktīvākā daļa ir seniori. Tie ir cilvēki, kuri vienmēr apmeklē ne tikai pasākumus Aulejas Tautas namā, bet labprāt dodas organizētajos braucienos uz Krāslavas Kultūras namu, uz Rēzeknes „Goru”, uz Daugavpils teātri... Tie, kuri interesējas, izsaka savas domas, idejas, atbalsta...

Skumji, bet, realizējot kādas aktivitātes digitālajā vidē, es sastapšu vien nelielu daļu no savas mērķauditorijas. Seniori nebūs sastopami „facebook”, „draugiem.lv”, „WhatsApp”, nebūs redzami „zoom”, „skype” un nevienā citā platformā vai aplikācijā arī nebūs... Aulejas Tautas nama lapas sekotāju skaits gada laikā ir sasniedzis skaitli 522. Tas ir vairāk nekā Aulejas pagastā deklarēto iedzīvotāju! Man prieks par to, bet man patīk redzēt smaidošas sejas, dzirdēt smieklus, saņemt pateicību, uzklausīt kritiku, ieteikumus, just emocijas, dalīties ar tām klātienē, ar savējiem!

- Jūsuprāt, kādas brūces kultūras jomā uzplēsa pandēmija?

- Vispirms jau, manuprāt, pandēmijas laiks parādīja atšķirību starp lauku un pilsētas iespējām sasniegt savu mērķauditoriju attālināti, un piedāvāt kultūras norises digitālajā vidē.

Kā jau minēju, tad tehniskais nodrošinājums ir jautājums, kuru var atrisināt, savukārt ar radošajām idejām kultūras darbiniekiem arī problēmu nevajadzētu būt. Problēma rodas brīdī, kad saproti, ka nav zināšanu, vai tās ir tik minimālas, ka bez apmācībām uzreiz sākt darboties digitālajā vidē nav reāli. Un arī lauku pagastu kultūras iestāžu mērķauditorijas sasniegšana ir problēma – „nesēž” viņi sociālajos tīklos!

Ja Covid-19 dēļ ierobežojumi saglabāsies ilgāk, domāju, ka cilvēki aizpildīs savu brīvo laiku ar kādu citu nodarbi, kas neliks iziet no mājas, jeb arī kļūs par pasīviem mājās sēdētājiem, kurus būs grūti pēc tam pārliecināt kaut kur doties. Pieradumam ir liels spēks.

Arī amatierkolektīvu dalībnieki neredzēs jēgu mēģinājumiem, ja nebūs iespējas tikties ar skatītājiem vai saviem kolēģiem un sajust darba novērtējumu. Katram, kurš kaut ko dara, ir svarīgs rezultāts un tā novērtējums, jo īpaši tas attiecas uz radošo darbību.

- Vai jums ir kādi ieteikumi un novēlējumi kolēģiem un līdzpilsoņiem?

- Kultūra ir kā dārgumu lāde, kurā ir tik daudz vērtīgu un cilvēkam nepieciešamu lietu! Katrs no tās var paņemt to, kas visvairāk nepieciešams. Kultūra dod iespēju radīt jaunas lietas un saglabāt mantotās, tā neļauj pagrimt un nogrimt. Kultūra ļauj būt piederīgam - būt cilvēkam starp cilvēkiem un vērtībām. Tā īsteno vēlmi un vajadzību pēc atpūtas, tā ļauj baudīt, just, pārdzīvot, priecāties. Kultūra pabaro dvēseli, iepriecina sirdi un saglabā mūsu radīto, tādējādi - veido mūsu nākotni un ļauj saprast, ka mēs esam un būsim...

Kāds radošs cilvēks teica: „Kultūras darbinieks - tā nav profesija, tas ir dzīvesveids!” un „Eņģeļi kultūras nozarē nestrādā!” Manuprāt, strādā gan! Tikai viņiem ir paslēpti radziņi, astes un slotas - visādam gadījumam, jo šis darbs ir psihoemocionāli smags un atbildīgs!

Ja nopietni, tad kolēģiem novēlu - nepadoties! Krāt idejas, plānot norises nākotnei un ticēt - mēs esam eņģeļi, bet kā gan pasaule bez eņģeļiem?! Līdzcilvēkiem varu vēlēt - esiet atbildīgi un veseli, lai ātrāk varam satikties! Es pēc tā tik ļoti ilgojos!

- Paldies par interviju!

Juris Roga

 


Jauna aptauja

Novembris - 2020
P O T C P S S
  01
02
03
04
05
06
07 08
09
10
11
12
13
14 15
16
17
18
19
20
21 22
23
24 26 27 28 29
30  

Dienas foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde