otrdiena, 2. jūnijs, 2020Vārda diena: Emma, Lība
crest1 crest2

Vecmāmiņa Vilhelmīne: „Mani gaida darbs, bez tā man ir garlaicīgi”

Pievienots: 19.05.2020

 Vilhelmīne Ļaksa-Timinska ir apbrīnojama sieviete! Viņa ir dzimusi tālajā 1924. gadā. Pagājuši jau gandrīz 40 gadi, kopš viņa apglabāja savu vīru un dzīvo viena. Savā cienījamajā vecumā viņa joprojām ir pozitīva un dzīvespriecīga, viņai ir apbrīnojami dzīvīgs un vērīgs prāts, kolosāla humora izjūta un pašironija.
Mēs iepazināmies, pateicoties Belašovu ģimenei. Viņi ar lielu aizrautību un sajūsmu stāstīja, ka viņu mājā dzīvo neparasta vecmāmiņa, kura, neskatoties uz savu vecumu, izgatavo paklājiņus un dāvina to saviem radiem un kaimiņiem.
Tikšanās laikā vecmāmiņa Vilhelmīne labprāt pastāstīja par savu dzīvīti, veikli izmantojot un apvienojot dažādus vārdus no krievu, latviešu, poļu un baltkrievu valodas.

Vilhelmīne Ļaksa-Timinska nāk no Skaistas pagasta. Līdz ceturtajai klasei mācījās Valteru skolā, pēc tam turpināja skolas gaitas Skaistā.

- Vai, cik grūti man bija! Mājās neviens latviski nerunāja, un es nesapratu, ko skolotāja pie tāfeles skaidroja. Veselu gadu nosēdēju skolas solā kā dunduks. Un tikai ar laiku iemācījos šo valodu. Tagad man latviski lasīt ir pat vieglāk. Esmu dzirdējusi, ka tagad skolā ģeogrāfiju nemāca. Daži bērni pat nezina, kur atrodas Ekvadora. Bet, pēc manām domām, ģeogrāfija ir tik interesants mācību priekšmets! Cita lieta – vācu valoda. Tās dēļ skolā man sāpēja galva - ļoti sarežģīta valoda. Tagad atceros tikai dažus vārdus – bleistift - zīmulis, buch - grāmata, fenster - logs, eimer – spainis, milch – piens, holz – malka, fisch – zivs...

Rokdarbi Vilhelmīnei patīk vēl no jaunības gadiem. Taču tad, kad apprecējās, savu vaļasprieku nācās atlikt. Saimniecībā bija 15 ha zemes, bet ģimenē – 7 bērni.

- Liela rosīšanās sākās jau no paša rīta, reizēm nezināju, kuru darbu padarīt vispirms. Govs jāslauc, teliņš jādzirdina, pusdienas jāgatavo, bērni jābaro, dažreiz arī malka jāatnes, bet citreiz arī jāskalda. Bet vīrs atnāk un saka: „Ko tu te čammājies? Ejam miežus pļaut!” Tā, lūk! Mājas darbus vīrieši neuzskatīja par nopietnu darbu. Jā, arī tad, kad dzīvoju vecāku mājās, smagi strādāju. Biju vēl ļoti maza, kad mana mamma teica: „Mācies pļaut, izaugsi – būsi pļāvēja.” Un pasūtīja Krāslavā divus sirpjus, lielāku – sev un mazāku – man. Dažreiz ar to pat iegriezu sev pirkstos, bet mājās man tik un tā neļāva iet, aptina pirkstus ar lupatiņu, un es strādāju tālāk. Ļoti reti mani sūtīja ganīt govi pļavā, pārsvarā vaiga sviedros strādāju uz lauka. Lūk, tā mēs dzīvojām!

Vilhelmīne apprecējās pirmajā kara gadā. Viņas vīrs Mihails vairākas reizes tika iesaukts militārajā dienestā, bet kaut kādā brīnumainā kārtā ne reizi tā arī nebija dienējis armijā. „Varbūt savu skaisto actiņu dēļ,” joko vecmāmiņa. Vilhelmīne joprojām lieliski atceras, kā Latvijā mainījās dažādas varas.

- Es sēdēju vakarā virtuvē pie galda un pildīju mājas darbus. Pa logu ieraudzīju zilganu atblāzmu debesīs. Tagad varētu piezvanīt kaimiņiem, pajautāt - kas noticis? Bet tad bija citi laiki – sēdējām bez sakariem, telefonu mums nebija Mēs tikai pēc nedēļas uzzinājām, ka atblāzmu radīja militārā tehnika, kas brauca pa lielceļu. Tas bija 1939. gadā. Drīz vien sākās pārmaiņas. Ulmaņlaikos zeme piederēja mums, bet padomju varas gados tas bija valsts īpašums. Bet mēs nedomājām par to, ka tā nav mūsu zeme, un tāpat kā agrāk turpinājām smagi strādāt. Un valsts vēl pieprasīja nodot pienu, gaļu, graudus. Karš sākās padomju varas gados, bet pēc tam varu pārņēma vācieši. Viņiem mēs nodevām govis un cūkas. Vienreiz pat nācās kājām iet uz Krāslavu, lai nodotu teliņu. Kara darbība mūsu lauku teritoriju neskāra, bet vācu kājnieki te bijuši. Atceros, kā vācieši peldējās mūsu upītē, bet pēc tam pieprasīja, lai vietējie saimnieki dotu viņiem ēdienu - „jaiko” un „špek”.

Kopš 1981. gada Vilhelmīne dzīvo viena, bez vīra, bet no laukiem uz Krāslavu viņa pārcēlās tikai pirms 16 gadiem. Bērni un mazbērni jau sen pierunāja viņu pārcelties uz dzīvi pilsētā. Bet viņa nepiekrita, lauku dzīve un darbi – govis, kūtsmēsli, ūdens, malkas sagādāšana – viņu neapgrūtināja. Un tikai tad, kad mazbērni nopirka savai vecmāmiņai dzīvokli Krāslavā, viņa piekāpās un pārcēlās uz pilsētu.

- Man ir trīs mazmeitas un septiņi mazbērni, bet savus mazmazbērnus man jau grūti uzskaitīt. Bērni bieži aicina mani pie sevis - paciemoties uz nedēļu. Bet nu, kurp es braukšu, ko es tur darīšu? Mani gaida darbs, bez tā man ir garlaicīgi. Katru vakaru, kad dodos gulēt, es jau zinu, ar ko nodarbošos rīt. Vasarā mazmeitas brauks uz kapiem, lai visu sakārtotu, tad arī es aizbraukšu kopā ar viņām uz Bogdāniem, brauksim arī uz Aglonu. Ar visiem mājas darbiem es pati tieku galā, kādu ēdienu pagatavoju, to pati arī apēdu. Gaļu mūsu vecumā ēst jau nedrīkst, ja tikai vienu plānu šķēlīti, un noteikti ne katru dienu. Ja es ēdīšu gaļu, tad holesterīna līmenis asinīs būs paaugstināts, tas izgulsnēsies, radot nosprostojumus. Es ēdu daudz, bet visu liesu. Pašlaik par savu veselību un dzīvību es labi rūpējos tāpēc, ka man ir nauda. Pērku zāles, par ko maksāju 70 eiro mēnesī, un, pateicoties tām, joprojām dzīvoju.

Tamborēšana sagādā vecmāmiņai Vilhelmīnei milzīgu prieku. Viņa izārda vecās jakas un džemperus un no šīs dzijas tamborē paklājiņus un pledus. Savus izstrādājumus viņa dāvina kaimiņiem, paziņām, bērniem un mazbērniem.

- Man patīk tamborēt. Nesen sāku adīt zeķes, bet nepatika, jo tas ir ļoti rūpīgs darbs, jāskaita valdziņi, lai nenojuktu raksts. Bet tamborēt es mierīgi varu pat bez brillēm. Lai paklājiņš būtu izturīgāks, es tajā iepinu auklu. Neizmantoju nekādas shēmas un paraugus, vienkārši ņemu dziju, tamboradatu un uzsāku darbu.

Vecmāmiņa Vilhelmīne ir lietas kursā par visiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Televizors novērš uzmanību no adīšanas, tāpēc viņa to ieslēdz tikai tāpēc, lai fonā būtu kādas skaņas, bet biežāk klausās radio.

- Ar politiku es nedraudzējos. Kas ir Latvijas prezidents? Vējoni es labi atceros, bet pašreizējā valsts prezidenta uzvārdu aizmirstu. Laikam Levits. Pareizi?
Sākumā, kad Latvijā paziņoja par koronavīrusu, es arī bija panikā. Bet tagad jau it kā aizmirsu pa to. Pēdējā laikā daudzi cilvēki ir pārsteigti par laika apstākļiem. Bet agrāk taču arī bija dažādi brīnumi. 1952. gadā atkusnis sākās tikai 16. aprīlī. Un bija arī tādi gadījumi, kad dienu pirms Ziemassvētkiem vēl sēja labību.

- Sava mūža garumā jūs esat piedzīvojusi dažādu varu maiņu un tik daudz notikumu! Kādi laiki Latvijā, jūsuprāt, bija vislabākie?

- Vislabākie laiki ir pašlaik.

Elvīra Škutāne, autores foto


Jauna aptauja

Marts - 2020
P O T C P S S
  01
02
03
04
05
06
07 08
09
10
11
12
13
14 15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28 29
30
31
 
pirmdiena, 02.03.2020

Dienas foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
Developed by webbuilding.lv - mājas lapu izstrāde.