pirmdiena, 13. jūlijs, 2020Vārda diena: Margarita, Margrieta
crest1 crest2

Urā, tagad man ir sapnis!

Pievienots: 28.04.2020

 Sociālie tīkli jau sen ienāca mūsu dzīvē ne tikai kā izklaides līdzeklis, komunikācijas un saskarsmes veids, bet arī kā operatīvs masu informācijas avots.
Ludmila Pecuļeviča man bija pazīstama kā Kalniešu Kultūras nama pašdarbības kolektīvu - deju un vokālās grupas - dalībniece. Bet par to, ka tagad Ludmilai ir neparasta, sarežģīta, bet ārkārtīgi interesanta aizraušanās – sierošana, man pastāstīja „facebook”.
Vēl decembrī Ludmila uzrakstīja savā profilā: „Tas bija 26. augustā. Sēdēju ezera krastā un domāju par to, cik labi, kad cilvēkam ir galvu reibinošs sapnis par aizraušanos. Uz papīra es uzrakstīju teikumu apgalvojuma formā: „Urā, tagad man ir sapnis!”. Pagājis mēnesis, bet par sapni nebija ne ziņas, ne miņas. Es par to aizmirsu... Tad kādu dienu internetā ieraudzīju video par sierošanu, un sākās galvu reibinoša iedziļināšanās šajā aizraujošajā sieru pasaulē. Es „aplipināju” ar šo ideju visu savu ģimeni, un dēls atveda no Sanktpēterburgas siernīcu, meita nopirka fermentus un ieraugus, bet vīrs vakarā sēdēja un skatījās video par to, kā pagatavot dažādus sierus. Esmu izlasījusi un izpētījusi daudz informācijas. Ar ieraugiem un fermentiem nekādi nevarēju un joprojām nevaru atrast kopīgu valodu. Es mēģinu, mācos, pastāvīgi eksperimentēju. Īstenojot šo sapni, es aizdomājos par jaunu ieceri – tagad es sapņoju par savu cieto sieru ar ilgu nogatavināšanas laiku. Vai man tas izdosies?”
Kad pēc četriem mēnešiem Ludmila ievietoja „facebook” profilā fotogrāfijas ar pašrocīgi pagatavotiem dažādu šķirņu sieriem, gribējās vairāk uzzināt par viņas aizraušanos un pastāstīt par to lasītājiem.

Plašums, brīvība un neatkarība

Ludmila Pecuļeviča ir dzimusi Viļņā. Kad viņai bija 15 gadu, ģimene pārcēlās uz Rīgu, jo viņas mammas senči nākuši no Latvijas. Ar savu nākamo vīru Rihardu Ludmila iepazinās darbā - Dzelzceļa pārvaldē.

„Es mitinājos komunālajā dzīvoklī, bet Rihards - kopmītnē, mums nebija, kur dzīvot kopā, tāpēc viņš aizveda mani uz savām dzimtajām mājām, uz Kalniešiem,” pastāstīja Ludmila. „Kad mēs atbraucām, domāju, ka ar laiku vēl atgriezīsimies Rīgā. Bet man šeit tik ļoti patika, ka es sajutu – tā ir mana vieta. Es baudīju lauku plašumus, brīvību un neatkarību. Tāda dzīve man ir pa prātam.”

Kādu laiku jaunais pāris dzīvoja kopā ar Riharda vecākiem, bet vēlāk pārcēlās uz tipveida „kirova” mājiņu netālu no vīra dzimtās mājas. Ar laiku Ludmila un Rihards pašu spēkiem labiekārtoja savu mājokli, pārvēršot to par lielu un skaistu lauku māju.   

Ludmila un Rihards iegādājās govi, sāka audzēt cūkas. Lauku dzīve arvien vairāk patika Ludmilai, visus darbus savā saimniecībā viņa uztvēra kā sporta nodarbības. No vīramātes jaunā saimniece iemācījās gatavot biezpienu un tradicionālo sieru. Daudzu gadu garumā Ludmila jau ievingrināja roku šajā darbā, un pagatavot parasto mājas sieru viņai nav grūti.

Sapnis, brīnums un „draivs”

Savu aizraušanos ar dažādu šķirņu sieru gatavošanu Ludmila uzskata par brīnumu. Pēc tās reizes, kad viņa noskatījās „youtube” video par sierošanu, viņas sapnis sāka strauji īstenoties. Tika atrasta un nopirkta siernīca, kuru nogādāja no Penzas uz Sanktpēterburgu, bet uz Latviju to atveda dēls Ronalds. Ludmila atrada Latvijas interneta veikalu, kur var iegādāties visas nepieciešamās sastāvdaļas, un, noskatoties daudz dažādu mācību video, pamēģināja pagatavot savu sapņa sieru.

„Internetā, „youtube” kanālā, ir ļoti daudz informācijas, un, kad es sāku rīkoties atbilstoši instrukcijām, rezultāts mani ne vienmēr iepriecināja. Ak, cik daudz piena bija izliets, kad nekas nesanāca!” atcerējās Ludmila.  

Vēlēšanās apgūt šo sarežģīto prasmi bija tik spēcīga, ka likās, it kā kāds neredzams spēks palīdz Ludmilai īstenot viņas ieceri. Kādu dienu tai pašā internetā viņa nejauši ieraudzīja paziņojumu par tiešsaistes sierošanas kursiem un pieteicās. Soli pa solim viņa ir apguvusi visas nianses un noslēpumus, un drīz beigs pēdējo – jau ceturto kursu.

Kā atzīst Ludmila, bez speciālās apmācības patstāvīgi tikt galā ar sierošanas procesu ir grūti, šajā lietā ir daudz sīku nianšu, no kurām ir atkarīgs pozitīvais rezultāts.

Pirms dažiem mēnešiem Ludmilai radās doma savām acīm ieraudzīt, kā gatavo sieru ražošanas apstākļos - sierotavās. Un atkal brīnumainā kārtā viņas vēlēšanās piepildījās! Negaidīti viņai piedāvāja iespēju piedalīties ekskursijā uz Madonas novada saimniecību, kur ražo puscietos kazas sierus.

Ludmila: „Ir daudz dažādu siera šķirņu, taču pat neliela temperatūras maiņa, nogatavināšanas laiks, piena skābuma līmenis var ievērojami mainīt gala rezultātu. Tas ir īsts „draivs”! Nebeidzams jaunu zināšanu ieguves process! Tas ir tik aizraujoši!”

Kambocola, ementāls un kačota

Sierošanas process - no sākuma līdz beigām - aizņem pietiekami daudz laika, šai nodarbei Ludmila velta vienu vai divas dienas nedēļā. Siera gatavošanas ilgums ir aptuveni 6 stundas, pēc tam sākas siera (atkarībā no tā veida) nogatavināšanas periods. Vairākām siera šķirnēm nogatavināšanas process turpinās dažas dienas, citām – vairākus mēnešus, ir arī tādi, kas ir gatavi tikai pēc gada.

Daļai no Ludmilas sieriem ir dabīga garoza, citi glabājas lateksa iepakojumā, piemēram, siers „itāļu grozs”, lai saglabātu tā formu, tiek ievietots vakuuma iepakojumā.

Ludmila uzcienāja mani ar teicamas kvalitātes maigu, uz mēles kūstošu rikotas sieru. Pašlaik viņas saldēšanas kamerā nogatavojas dažādi sieri - „kanestrato”, „itāļu grozs”, „ grijērs”, „Krievijas”, „gouda”, „parmezāns”, „ ementāls”, „ kačota”. Saimniece ar pārliecību var teikt, ka jau ir apguvusi vairāku siera šķirņu pagatavošanas prasmi, piemēram, „kamemberts”, „kambocola” un „halūmi”.

Savu aizraušanos ar sierošanu Ludmila pagaidām neplāno pārvērst par biznesu, tā ir viņas sirdslieta. Taču viņas sieri, kas ir pagatavoti ar mīlestību, ir ļoti pieprasīti – Ludmilai ir liela ģimene, daudz draugu, radu un paziņu. Un viņai ļoti patīk visus apdāvināt.

Sakritība, atbalsts un prieks

Ģimene, redzot, cik ļoti pārņemta ar savu aizraušanos ir Ludmila, un to, kā deg viņas acis, priecājas par viņu un visādi atbalsta. Vīrs kopā sievu skatās video un filmas par sierošanas tradīcijām dažādās valstīs. Dēls uzdāvināja vakuumatoru siera iepakošanai, meita Julita atved no Rīgas speciālās piedevas. Bet nesen ģimene iegādājās saldēšanas kameru sieru uzglabāšanai, tāda ir nepieciešama, lai pagatavotu sierus ar ilgu nogatavināšanas laiku. Par Ludmilas jauno aizraušanos interesējas arī kaimiņi un pašdarbības kolektīvu, kuros dejo un dzied Ludmila, dalībnieces. Visi viņu atbalsta un priecājas par panākumiem.

Taču galvenā degustatore, kas izvērtē katru jaunu siera veidu, ir Ludmilas vīra māte. Viņa aktīvi interesējas par vedeklas panākumiem, uzmanīgi noklausās stāstījumus par to, kā tiek gatavotas dažādas siera šķirnes, un atceras, kā viņas māte jaunībā arī pagatavoja sierus, izmantojot receptes no lietuviešu žurnāla. Lūk, tāda sakritība!

Ludmila: „Riharda mātei ir jau 88 gadi, viņa ir gudra sieviete, un viņai ir gaišs prāts. Mazbērni – Ronalds un Julita - viņu dievina. Kad atbrauc no Rīgas, steidz apciemot vecmāmiņu, pastāstīt par saviem jaunumiem, lūgt padomu. Neskatoties uz paaudžu atšķirībām, viņi viegli atrod ar vecmāmiņu kopīgu valodu.”  

Julita un Ronalds ir īstie sava dzimtā ciemata patrioti. Šeit ir pagājusi viņu laimīgā un notikumiem piesātinātā bērnība. Viņi ar prieku atbrauc mājās katru otro nedēļas nogali un bieži vien atved uz šejieni savus draugus. Vīra Riharda profesija ir saistīta ar darba grafiku - divas nedēļas viņš ir prom no mājām, divas nedēļas – atpūšas mājās. Kad nav vīra, Ludmila pati tiek galā ar lielu saimniecību – divām govīm un 12 cūkām.

„Tagad arī mīlestība uz manu jauno aizraušanos dod man enerģiju. Es noteikti turpināšu nodarboties ar sierošanu. Tas ir hobijs, kas man patīk un sagādā prieku maniem mīļajiem,” ir pārliecināta Ludmila.

Pirts, velosipēds un pastaigas

Svētdien, kad visi ģimenes locekļi aizbrauc, Ludmila sēžas pie velosipēda stūres un dodas pa savu iemīļoto maršrutu – no Kalniešiem līdz Indricai un atpakaļ. Riteņbraukšana, pārgājieni un pirts katru sestdienu ir viņas iecienītākie brīvā laika pavadīšanas veidi. Un vēl Ludmilai patīk sēdēt pie ezera un domāt.

- Man dzīvē ļoti veicas ar cilvēkiem, kas ir man apkārt. Šeit dzīvo interesanti, aizrautīgi, pozitīvi, izglītoti cilvēki, ar kuriem ir patīkami kontaktēties. Ir ģimenes, ar kurām mēs draudzējamies jau daudzus gadus. Dzīvojot Kalniešos, es ne reizi neaizdomājos par iespēju atgriezties uz pilsētu. Taču teikt, ka vienmēr bija viegli, es nevaru. Bija arī grūti laiki, kad būvējām māju, skolojām bērnus. Bet es vienmēr ticēju, ka viss būs labi, zināju, ka mēs ar visu varam tikt galā.

Jaunībā, kad mēs vēl dzīvojām Rīgā un braucām uz šejieni ciemos pie Riharda mammas, zinot, cik daudz un smagi viņa strādā, es biju pārsteigta par viņas dzīvesprieku, sirdsmieru un nosvērtību. Tikai ar laiku es sapratu, ka ar tādām īpašībām dvēseli piepilda līdzcilvēki, lauku ikdienas dzīve un daba.

Elvīra Škutāne



Jauna aptauja

Jūlijs - 2020
P O T C P S S
 
01
02
03
04 05
06
07
08
09
10
11 12
13
14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31  

Dienas foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
Developed by webbuilding.lv - mājas lapu izstrāde.