svētdiena, 5. jūlijs, 2020Vārda diena: Andžejs, Andžs, Edīte, Esmeralda
crest1 crest2

Olga Grecka: „Cilvēks visu var pārvarēt!”

Pievienots: 28.11.2018

18. novembrī Krāslavas Kultūras namā sumināja konkursa „Krāslavas novada Gada cilvēks 2018” laureātus. Par mūža ieguldījumu jaunās paaudzes muzikālajā izglītošanā, skolēnu talantu izkopšanā un novada kultūrvides veidošanā, nominācijā „Mūža ieguldījums” balvu saņēma arī Olga Grecka – ilggadēja Krāslavas Mūzikas skolas direktore, jauktā kora „Krāslava” diriģente un bērnu vokālā ansambļa „Krāslaviņa” vadītāja.

Olgas Greckas bērnība un jaunība pagāja Latgales sirdī – Rēzeknē. Skolas gaitas viņa uzsāka Rēzeknes astoņgadīgajā skolā, pēc tam turpināja izglītoties Rēzeknes Mūzikas vidusskolā kordiriģentu nodaļā. Ar 1970. gadu Olga kļuva diplomēta pedagoģe un pirmās darba iemaņas ieguva Gaigalavas vidusskolā, kurp viņu norīkoja par dziedāšanas skolotāju. Pēc pašas vārdiem: „..tā man bija ļoti laba un gaiša skoliņa, kā arī ļoti spēcīga vidusskola ar savu jaukto kori. Strādājot skolā, nodibināju pagasta jaukto kori un 1973. gadā piedalījāmies XVI (simtgades) Dziesmu svētkos Mežaparka Lielajā estrādē.”

- Kā jūs nokļuvāt Krāslavā?

- Rēzeknes Mūzikas vidusskolā satiku savu otro pusīti – Jāni, izveidojām ģimeni. Gribēju iet projām no Gaigalavas vidusskolas, bet kā jau visiem jauniem speciālistiem, arī man bija stingri noteikts – trīs gadi jānostrādā! 1974. gada janvārī mūsu ģimenē nāca pasaulē pirmais bērniņš – meita Ilonija, un jau vasarā ar meitiņu ratiņos pārbraucām uz Krāslavu, jo Jānis pēc mūzikas vidusskolas beigšanas tika norīkots uz Krāslavas Mūzikas skolu par klarnetes spēles pedagogu. Septembrī sāku vadīt Krāslavas Kultūras nama jaukto ansambli – spilgts un spēcīgs kolektīvs, ar kuru bieži startējām konkursos un izcīnījām 1. pakāpes. Mana pirmā darbavieta - Krāslavas bērnudārzs, jo meitu Iloniju varēju iekārtot bērnudārzā tikai ar norunu, ja pati strādāšu par muzikālo audzinātāju.

Starp citu, ilgi nevarēju iejusties Krāslavā, jo šeit visi runāja krieviski, pat ar īpatnēju izloksni. Rēzeknē mājās, vidusskolā pamatā dominēja latgaliešu valoda.

Viss mainījās līdz ar dēla Arta piedzimšanu – es sajutu, ka Krāslava ir mūsu pilsēta. Nu jau 45 gadus esam krāslavieši, un no šejienes vairs nekur! Pa šiem gadiem ir izauguši pašu bērni. Artis dzīvo Rīgā un muzicē Nacionālo bruņoto spēku Štāba orķestrī. Meita Ilonija savu dzīvi veiksmīgi iekārtojusi Austrijā, par ko mums, vecākiem, ir liels prieks.

- Kā jūs nonācāt mūzikas skolā?

- Vienā no koncertiem, kurā piedalījos ar bērnudārza audzēkņiem, mani ievēroja Krāslavas Mūzikas skolas direktore Gaļina Beinaroviča un piedāvāja darbu. Es sāku strādāt mūzikas skolā par teorētisko priekšmetu skolotāju. Atvērām grupas ar latviešu valodas apmācību, līdz tam bija tikai krievu. Nodibināju mūzikas skolas audzēkņu kori, vokālo ansambli „Krāslaviņa”. 1977. gadā, neilgi pirms otra bērna piedzimšanas mani nozīmēja par direktores vietnieci mācību darbā uz veselu slodzi. Iestājos Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā Mūzikas fakultātē un veiksmīgi to pabeidzu. 1992. gadā kļuvu par Krāslavas Mūzikas skolas direktori, jo iepriekšējais direktors Česlavs Ugurenko līdz ar Atmodas sākumu devās atpakaļ uz savu dzimteni – Baltkrieviju.

- Kādi jums bija Atmodas gadi?

- Atmoda nāca ar milzīgu emocionālu pacēlumu, bija liels cilvēku atbalsts un atsaucība. Bet kas tad dziesmai nepieciešams? Dziļas, neviltotas emocijas. Atmodas laiks bija īpašs mūzikai un dziesmai, kas pierādīja savu spēku. Dziesma mūs visus apvienoja. Sarkanbaltsarkanos karogus pacēlām ar dziesmu, pilsētas ielu nosaukumus mainījām ar dziesmu, bet pats emocionālākais bija laiks, kad Krāslavā pirmoreiz uz skatuves atskaņojām Baumaņu Kārļa „Dievs, svētī Latviju!”, kuru dziedāja mūzikas skolas bērnu korītis un jauktais pieaugušo koris. Kopkori pavadīja kultūras nama pūtēju orķestris Jāņa Grecka vadībā. Orķestrī spēlēja arī mūsu meita Ilonija (15 gadi) un dēls Artis (10 gadi). Cilvēku bija pārpildīta zāle un foajē.

Pēc pasākuma bērni man jautāja: „Skolotāj, kāpēc jums rokas drebēja?” Ne visi bija ar tautu, daži stāvēja pie kultūras nama un pat nekaunējās sacīt: „Kur jūs abi Grecki bāžat galvu? Jums bērni aug, padomājiet par to!” Savukārt maniem bērniem skolā teica: „Jūsu vecākiem jau roku dzelži sagatavoti…” Tas bija liels risks un liela atbildība par tiem bērniem, kuri kāpa uz skatuves un dziedāja šīs dziesmas. Bet baiļu man nebija, bija ļoti spēcīgas emocijas. Dziedāšana ir dievišķa, tajā var pilnībā pazaudēt sevi! Mūzika rada tādu harmoniju, ka pat Dievs sāk dungot līdzi. Mūzika ir pārdabiska… To es arī novēlu – atrast sevī šo dievišķo uguni un „aizdedzināt” arī citus.

Tas viss notika, pateicoties Ilmāram un Birutai Leitāniem, kuri šeit vadīja Atmodas kustību. Viņi atnāca uz mūzikas skolu un pateica: „Kā gribi, Olga, bet tev ir jāpalīdz un kultūras namā jānodzied „Dievs, svētī Latviju!” Mēs ne tikai šo dziesmu nodziedājām, bet arī Ievas Akurāteres „Palīdzi, Dievs, palīdzi, Dievs, visai latviešu tautai”, un tā visus ļaudis vēl ciešāk apvienoja. Vienīgi komunistiskās partijas cilvēki pirmajās rindās kā sēdēja, tā nepiecēlās kājās, bet visa zāle stāvēja kājās abu dziesmu skanēšanas laikā. Es atradu vecās dziesmu svētku grāmatas, kuras izmantoju. Ar roku, caur kopējamo papīru pārrakstīju dziesmu vārdus, izdalīju un dziedājām. Tā bija liela drosme dziedāt: „Dievs, svētī Latviju”, „Daugav abas malas”, „Lai līgo lepna dziesma”. Spriedze, cerība, prieks, dziesma! Milzīga rosme un pacilātība gatavoties XX Dziesmu svētkiem 1990. gadam.

- Vai šodien cilvēku mīlestība pret dziesmu ir tāda pati, kā agrāk?

- Nē, daudz ir mainījies. Atmodas gadi bija emocionāli, saliedēti un skanīgi. Lai dziesma skanētu, vajadzīgi cilvēki, kas to dzied. Ja tu dziedi no sirds, tā sasniegs klausītāja sirdi! Viss jādara izjusti.

Šodien nenovērtējams ir lauku iedzīvotāju ieguldījums kultūrā. Pateicoties viņiem, pastāv jauktais koris „Krāslava”, ar kuru veiksmīgi izturējām koru skates konkursus un piedalījāmies XXVI Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. Jauktajā korī krāslaviešiem pievienojās dziedātāji no Izvaltas, Skaistas, Kombuļiem, Aulejas, Indras.

- Svētdien, 18. novembrī, Krāslavas Mūzikas skolas audzēkņi koncertēja Krāslavas Romas katoļu baznīcā un ievadīja svinīgo svētku Misi. Baznīcā skanēja arī mūzikas instrumenti – vijole, klarnete, akordeons, ģitāra, flautas. Jau vakarā jauktais koris kopā ar „Krāslaviņu” koncertēja valsts svētkos kultūras namā. Bija vēl vairāki koncerti par godu Latvijas simtgadei. Pietika izturības?

- Mēs esam profesionālās ievirzes mūzikas skola, un pirmais pakāpiens mums ir sagatavot bērnus mūzikas vidusskolai. Mēs mācām topošos profesionāļus. Ne visi tādi būs, bet pamatus iegūst visi. Mums ir talantīgi un ļoti spējīgi bērni, bet arī prasības ir krietni augušas.

- Ikviena cilvēka mūžā ir gan sasniegumi, gan zaudējumi, un tieši tie mums dod vērtīgākās mācību stundas…

- Krāslavas Valsts ģimnāzijā vadīju jaukto kori, kurš sagādāja man lielu gandarījumu un prieku. Pēdējos gados krietni saruka dziedātāju skaits. Skolēnu dziesmu svētku repertuārs skaists, bet prasa kuplāku dziedātāju skaitu. Jauktajā korī jādzied daudzbalsīgi gan meitenēm, gan puišiem. To mums bija grūti izdarīt. Uz skolēnu dziesmu svētkiem netikām izvirzīti. Manā diriģentes dzīvītē tas bija pirmais gadījums. Citi domā, ka man dod pirmās vietas, jo visi pazīst. Bet tā nav! Ir smagi jāstrādā un jāpierāda sevi ar neatlaidīgu darbu. Gadās arī zaudēt un jāmāk cienīgi zaudēt, jo dzīve nesastāv no lauriem vien.

- Kāds ir jūsu novēlējums jaunajai paaudzei?

- Jauniešiem jābūt pacietīgiem, iejūtīgiem un jāieklausās otrā, nevis jācenšas izvirzīt priekšplānā savu „es”. Kritizēt no malas viegli, bet pašam ir jāizdara, jāizjūt un jāizbauda. Cilvēks visu var pārvarēt!

- Paldies par interviju!

Juris Roga,
autora foto


Jauna aptauja

Jūlijs - 2020
P O T C P S S
 
01
02
03
04
06 07 08 09 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31  

Dienas foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
Developed by webbuilding.lv - mājas lapu izstrāde.