sestdiena, 4. aprīlis, 2020Vārda diena: Ārvalda, Ārvaldis, Ārvalds, Herta, Valda
crest1 crest2

Ernests Matjušonoks: „Ir jāzina, ko gribi, un jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā”

Pievienots: 29.01.2020

 Kopš bērnības viņš ir iemīlējis tehniku – motociklus, mašīnas, traktorus. Trīs gadu vecumā jau bija sēdies pie mazā kvadracikla stūres, to viņam uzdāvināja vecāki. Piecu gadu vecumā iemācījās braukt ar motociklu un sāka nodarboties ar motokrosu. 11 gadu vecumā aizrāvās ar spīdveju. No 16 gadiem piedalās sacensībās. Pašlaik viņam ir 17, un viņam ir neticams gribasspēks, nelokāma mērķtiecība, nozīmīgas uzvaras un līdzjutēju mīlestība. Iepazīstieties – Ernests Matjušonoks - uzlecošā spīdveja zvaigzne!

- Pastāsti, kā tu aizrāvies ar spīdveju?

- Kad es nodarbojos ar motokrosu, bieži devos uz Daugavpili, lai izmēģinātu dažādas trases, tur iepazinos ar spīdvejistiem, kas nodarbojās ar motokrosu, lai uzturētu sevi labā formā. Kādu dienu viņi man piedāvāja izmēģināt sevi spīdvejā.

Tētis aizveda mani uz pirmo nodarbību Daugavpilī, kad man bija 11 gadu, un es vēl biju neliela auguma. Apsēdos uz motocikla un sapratu, ka manas kājas neaizsniedz zemi, bet tas netraucēja man braukt, arī uz sāniem, ar ko es ļoti pārsteidzu visus.

Man uzreiz piedāvāja trenēties, pielāgoja motociklu, lai tas būtu zemāks, un kopš tā laika es nodarbojos ar spīdveju.

- Vai tu esi kāda kluba dalībnieks?

- Kad sāku nodarboties ar spīdveju, parakstīju līgumu ar Daugavpils spīdveja klubu „Lokomotīve”. Klubs nodrošina man tehniku, ekipējumu, finansē dalību sacīkstēs.  

Pirms pāris gadiem man radās jautājums, ko darīt tālāk, jo apvienot mācības Krāslavā un treniņus Daugavpilī bija grūti. Lai turpmāk nopietni trenētos spīdvejā, vajadzēja pārcelties uz Daugavpili. Tā no 9. klases es mācos Daugavpils 12. vidusskolā un dzīvoju Daugavpilī.

- Pastāsti par saviem pirmajiem panākumiem spīdvejā!

- Latvijas čempionātā junioriem (līdz 21 gada vecumam) man izdevās izcīnīt 3. vietu.

Šajā sezonā es piedalījos „Nice Challenge” sacensībās, kas notika Polijā.  Visi dalībnieki izmantoja vienādus motorus -„Jawa”, ko ieguva sacensību dienā. Kad tika apkopoti sacīkšu rezultāti, noskaidrojās, ka esmu kļuvis par čempionu, un es ieguvu balvu – jaunu kombinezonu.

Vēlāk tāds pats turnīrs, tikai pieaugušajiem, norisinājās Daugavpilī. Arī man bija iespēja tajā piedalīties, un tur es arī guvu uzvaru. Savā trasē jutos ļoti komfortabli.

Vēl vienu godalgotu vietu es izcīnīju kopā ar savu pārinieku Artjomu Trofimovu, kad piedalījāmies Eiropas čempionātā spīdvejā pāriem, tajā mēs ieguvām sudrabu.

- Kas, pēc tavām domām, nodrošina panākumus spīdvejā?

- Spīdvejs ir tehnisks sporta veids, un tajā daudz kas ir atkarīgs no motocikla aprīkojuma un dažādām citām niansēm. Nav iespējams nopirkt gatavu motociklu spīdvejam, tāpēc mēs paši pārveidojam motociklus kā konstruktoru – motors no viena ražotāja, rāmis – no cita, aizsargi no trešā utt. Savus motociklus mēs aprīkojam paši, izņemot dzinēju – tā ir ļoti smalka detaļa.

Vispār motors – tā ir svarīgākā un dārgākā motocikla daļa. Pagaidām man nav finansiālu iespēju iegādāties augstas klases ražotāja motoru, tāpēc to man nodrošina klubs, es braucu, izmantojot dzinējus, ko man piedāvā mūsu kluba mehāniķis Aivars Ruža.

Gadās, ka pēc sacīkstēm un kritieniem ir jāmaina gandrīz puse detaļu. Metāls nav ļoti izturīgs, triecieni to sabojā, un detaļa vairs nav derīga.

- Metāls nav izturīgs? Kā gan visu iztur cilvēks, braucējs pie motocikla stūres? Tev jau ir bijušas traumas?

- Jā, protams. Bija arī viens lūzums.

- Vai pēc kritieniem un traumām nebija bail atkal sēsties uz motocikla?

- Tieši otrādi. Es nevarēju sagaidīt rehabilitācijas perioda beigas pēc lūzuma. Apsēdos uz motocikla, kad ārsti vēl to neatļāva.

Pirms šīs traumas es nezināju, ko tas nozīmē – salauzt kaut ko savā ķermenī. Tagad es saprotu, ka tas nav tik briesmīgi, to visu var pārdzīvot.

- Bet kā to visu pārdzīvo tava mamma? Kā viņa izturas pret tavu diezgan bīstamu aizraušanos?

- Zinu, ka daži vecāki neļauj saviem bērniem nodarboties ar šādiem sporta veidiem. Saka tā: „Tu nenodarbosies ar to, tas ir bīstami”. Mana mamma atbalsta mani, jo viņa redz, ka man patīk tehnika, motocikli. Protams, viņa pārdzīvo, ļoti pārdzīvo. Viņa atnāk pie manis uz sacensībām, lai justu līdzi, bet ne vienmēr skatās, kā es braucu, jo ļoti uztraucas.

- Atgriezīsimies pie jautājuma par spīdvejista panākumiem! Tu teici, ka ļoti svarīga ir kvalitatīva tehnika. Bet kā tad ir ar cilvēcisko faktoru, ar sportista profesionālo līmeni?

- Bez šaubām, vissvarīgākais ir pats braucējs, bet, ja sacensībās piedalās sportisti, kam ir aptuveni vienāds sagatavotības līmenis, tad noteicošo lomu spēlē tehnika. Var piedot gāzi, censties no visiem spēkiem, bet kāds, nemaz nesasniedzot maksimālo braukšanas ātrumu, pārliecinoši uzvarēs.

Man nav svarīgi, kas ir mans pretinieks – tāds pats juniors kā es vai jau pieredzējis 25 gadu vecs motobraucējs – es tik un tā izlikšu sevi par visiem 100%.

- Kā tu jūties, kad zaudē pretiniekam?

- Protams, es pārdzīvoju, apvainojos pats uz sevi par to, ka pieļāvu kādu kļūdu. Taču tādas emocijas es izjūtu tikai dažas stundas. Pēc tam sāku analizēt, domāt - ko tieši darīju nepareizi, kā man vajadzēja rīkoties. Turpmāk cenšos nepieļaut šādas kļūdas.

- Vai sacensībās palīdz veiksme? Vai uzvara spīdvejā ir atkarīga tikai no sportista profesionālisma un kvalitatīvas tehnikas?

- Nav izslēgts kāds laimīgs gadījums. Piemēram, tā notika aizpagājušajā gadā, tikai es biju zaudētāja lomā. Es piedalījos Latvijas čempionātā junioriem, mums bija sacīkstes par trešo vietu. Sacentās trīs braucēji – Dāvis Kurmis no Ilūkstes, Elvis Avgucevičs no Krāslavas un es. Četrus apļus es biju pirmais ar lielu atrāvumu no pārējiem, bet pirms finiša man saplīsa ķēde. Protams, mani apdzina, bet līdz finišam es nonācu otrais.

Vēl viens piemērs. Eiropas čempionāta fināla kvalifikācijas sacensībās izvēlējās 8 motobraucējus, un vienam jābūt rezervē. Mums, sportistiem no 7. līdz 9. pozīcijai, bija vienāds punktu skaits, un bija jāizlemj, kurš būs rezervē. Tā nu sanāca, ka par vēl vienu papildbraucienu man paziņoja par vēlu, es nepaspēju sagatavot tehniku, līdz ar to paliku rezervē.

- Kā tev šķiet, ar kādām īpašībām ir jābūt apveltītam spīdvejistam?

- Tas ir smags sporta veids. Nepieciešams stingrs raksturs, mērķtiecība. Jāzina, ko gribi, un jāstrādā, jāstrādā, jāstrādā.

- No kā sastāv treniņi?

- Es trenējos pie kluba „Lokomotīve” galvenā trenera Nikolaja Kokina. Viņš trenē mani uz spīdveja celiņa, bieži tiek izmantots sacīkšu simulators, kad es un citi spīdvejisti piebraucam pie starta un sacenšamies. Tādā veidā mēs konkurējam un iegūstam pieredzi, kas ir ļoti svarīga.

Ārpus celiņa es trenējos patstāvīgi – braucu ar velosipēdu, eju uz sporta zāli, kur treneri palīdz attīstīt manu fizisko sagatavotību. Ļoti noderīgi ir krosfita treniņi, tie ir vingrinājumi, kas uzlabo izturību.

Sezonas laikā mums diemžēl ir maz treniņu uz celiņa, maksimums – divas reizes nedēļā. Taču, par laimi, ir daudz sacīkšu. Reizēm veselu mēnesi netrenējamies, bet nepārtraukti braucam uz sacensībām. Daudz laika aizņem ceļš, jo tuvākā sacensību vieta atrodas 700 km attālumā no Daugavpils. Visu dienu pavadām ceļā, tad atpūšamies, bet nākamajā dienā jau sacensības. Tā mēs ceļojam pa visu Eiropu. Es jau esmu bijis Vācijā, Polijā, Somijā, Igaunijā, Slovākijā, Čehijā. Bet vislabāk man patīk piedalīties sacensībās mājās - Daugavpilī.

- Ja tev ir brīvais laiks, kā tu to pavadi?

- Bezjēdzīga brīvā laika pavadīšana man nemaz nepatīk. Savu brīvo laiku es cenšos pavadīt lietderīgi. Es attīstu savu fizisko formu, skrienu, darbojos ar trhniku, varu palasīt grāmatu. Reizēm ir nepieciešams vienkārši atpūsties pirms treniņa vai sacensībām. Īpaši saspringts periods – vasara. Gadās, ka nav laika pat nopeldēties, ļoti daudz laika veltu tehnikai.

- Cik ilgi turpinās motobraucēja karjera?

- Piedalīties sacensībās ar vecāku atļauju var no 16 gadu vecuma. Tas, cik ilgi tirpināt dalību sacīkstēs, ir atkarīgs no paša cilvēka, bet vidēji - līdz 40 gadu vecumam. Pēc tam tikai retie var palielīties ar labiem rezultātiem.

- Kas tev ir spīdvejs?

- Tas ir mans dzīvesveids. Gandrīz viss, ko es daru, ir saistīts ar spīdveju. Tas ir arī ienesīgs hobijs, pateicoties tam es varu nopelnīt. Neskatoties uz lielu konkurenci, es domāju, ka spīdvejs kļūs par manu profesiju, kas palīdzēs man nodrošināt iztiku savai ģimenei. Es vēlos saistīt savu dzīvi ar spīdveju, tāpēc pēc vidusskolas plānoju iegūt sporta skolotāja specialitāti. Domāju, ka tā man būs nepieciešama nākotnē. Man patīk spīdvejs, un man viss izdosies!

- Paldies par stāstījumu! Paldies, ka atradi laiku intervijai! Zini, ka mēs par tevi turam īkšķus un vēlam daudz jaunu uzvaru un, protams, veiksmi!

Elvīra Škutāne,
foto no Ernesta personīgā arhīva



Jauna aptauja

Aprīlis - 2020
P O T C P S S
 
01
02
03
05
06 07 08 09 10 11 12
13 14 15 16 17 18 19
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30  

Dienas foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
Developed by webbuilding.lv - mājas lapu izstrāde.