svētdiena, 19. maijs, 2019Vārda diena: Lita, Sibilla, Teika
crest1 crest2

Varavīksnes vidusskolas sākumklašu pedagogi gatavi reformai „Skola 2030”

Pievienots: 01.03.2019

Mūsu valstī pašlaik tiek realizēts projekts „Skola2030”, kura pamatā ir kompetencēs balstītais mācību saturs. Nozīmīgu lomu šī projekta ieviešanā spēlē sākumskolas pedagoģi, kas dara visu iespējamo, lai mācību procesa pamatā būtu skolēns un viņa vajadzības, un ir pārliecināti, ka individuālā izaugsme – tas ir svarīgi. Šie un citi aktuālie jautājumi tika apspriesti intervijā ar Krāslavas Varavīksnes vidusskolas sākumklašu skolotājām – Žannu Boļšakovu un Olgu Dalecku.

Kādas īpašas spējas un prasmes ir vajadzīgas sākumklašu skolotājam?

O. D.: Bērns uzsāk skolas gaitas 6-7 gadu vecumā. Sākumklašu skolotāja galvenais uzdevums - palīdzēt viņam pielāgoties jaunajiem dzīves apstākļiem un dienas kārtībai. Tāpēc mums ir nepieciešamas gan psihologa, gan pirmsskolas pedagoga prasmes un daļēji - arī auklītes iemaņas. No mums lielā mērā ir atkarīgs tas, kā mazulis tiks galā ar saviem jaunajiem izaicinājumiem un uzdevumiem. Pirmajām stundām skolā noteikti jābūt ar spēles elementiem, lai nodrošinātu pakāpenisku pāreju no pirmsskolas izglītības uz sākumskolas sistēmu, lai šīs nodarbības izraisītu interesi, nevis stresu. Dažiem bērniem ir noteikti jāpalīdz adaptēties kolektīvā, atrast jaunus draugus. Reizēm ir nepieciešams, lai kāds palīdzētu mazulim sasiet šņores un sapogāt pogas. Ir bērni, kurus vajag nomierināt un atbalstīt, jo viņiem gribas pie mammas. Vārdu sakot, pirmklasnieku skolotājam ir jābūt „plaša profila speciālistam”.

Ž. B.: Es uzskatu, ka sākumklašu skolotāja profesija - tas ir aicinājums. Bērni vēlas, lai viņu pirmā skolotāja būtu laba un mīļa, tāpēc tieši mīlestībai pret bērniem sākumklašu skolotāja darbā ir galvenā nozīme. Un vēl šajā profesijā ir svarīgs radošums, optimisms, saskarsme. Ir jāprot vienmēr atrast kaut ko jaunu.

Kādu lomu jūsu darbā spēlē radošums? Kad jums ir nepieciešamas radošās spējas?

O. D.: Skolotāja darbs — tā ir liela māksla. Sagatavot un novadīt stundu — tas ir radošs process, pat tad, ja tā ir matemātikas stunda. Jo skola nav konveijera tipa iestāde, šeit nevar būt un nav pieļaujama sausa un formāla pieeja. Stundas, fakultatīvi, interešu pulciņi, skolas svētki un arī ikdienas saskarsme ar bērniem — tā ir radošuma sfēra.

Ž. B.: Radošums mūsu darbā spēlē ļoti lielu lomu! Vienmēr cenšos organizēt audzināšanas darbu ar bērniem interesanti un aizraujoši. Bērnu kolektīva saliedēšanu uzskatu par savu galveno uzdevumu. Mums ļoti patīk visiem kopā piedalīties dažādos pasākumos, kas notiek gan klasē, gan skolā.

No kā sastāv jūsu darba diena?

O. D.: Kā visiem skolotājiem - bērni, stundas, starpbrīži, burtnīcas, grāmatas.

Ž. B.: Darba diena – tā ir stundu vadīšana, burtnīcu un dienasgrāmatu pārbaudīšana, žurnālu aizpildīšana, uzskates līdzekļu veidošana un, protams, saskarsme ar bērniem.

Kas ir visinteresantākais jūsu darbā?

O. D.: Visinteresantākais ir saskarsme ar bērniem. Bērni ir gudrāki un labestīgāki par mums. Viņi redz pasauli citādāk. Man ļoti patīk klausīties bērnu izteicienus un lasīt viņu sacerējumus. Tas vienmēr sniedz milzīgu pozitīvu lādiņu! 7-gadīgais Andrejs atzīst: „Burtnīca ir jāciena.” Sešgadīgā Ļiza dabaszinību stundā izsakās tēlaini: „Priedes čiekurs uzplaukst.” 9-gadīgā Arina spriež filozofiski: „Mācieties, skolotāja Olga, sievietei ir jāprot viss.” Fragments no sacerējuma: „Es nopirku barību un pabaroju kaķus. Nolēmu to izdarīt, jo kaķi un suņi nevar iekārtoties darbā, tāpēc viņiem jāpalīdz.” Tas ir ģeniāli! Un skolotāja laime — priecāties par to katru dienu.

Ž. B.: Sākumklašu skolotāja darbā ir ļoti daudz interesantu momentu. Jaunākā skolas vecuma bērnu attieksme pret skolotāju ir tik sirsnīga, ka reizēm var aizmirst par to, ka esi skolotājs, un justies kā visu šo mazuļu mamma. Ir ļoti interesanti sarunāties ar bērniem – tas ir kā svaiga gaisa malks. Interesanti braukt ekskursijās, svinēt klases svētkus, kopā rīkot eksperimentus. Man ļoti patīk vārdi, ko izlasīju kādā žurnālā: darbs sākumskolā – tā ir bērnība, kas nekad nebeidzas. Un tas ir lieliski!

Kas jums patīk mūsdienu izglītības sistēmā?

O. D.: Man ļoti patīk iespēja izmantot darbā mūsdienu informācijas tehnoloģijas. Kopš 2011. gada strādāju ar interaktīvo tāfeli un jau nevaru iedomāties mācību procesu bez šīs ierīces. Mēs, pieaugušie, bieži paužam satraukumu par bērnu pārmērīgu aizraušanos ar datoru. Bet ko lai dara - dzīvojam elektronikas laikmetā. Interaktīvā tāfele akcentē datortehnoloģiju priekšrocības. Ar tās palīdzību var atraut skolēnu no visām bezjēdzīgajām datorspēlēm, kurās jākaujas un jāskrien. Un bērns atklāj sev citu datoru — palīgu attīstībā un apmācībā. Esmu pārliecināta, ka interaktīvajai tāfelei jābūt katrā klasē.

Kā norisinās jūsu komunikācija ar skolēnu vecākiem, vai tā ir svarīga?

O. D.: Saskarsme ar vecākiem, protams, ir ļoti svarīga. Viņi uzticējuši man visdārgāko. Un es ar lielu atbildības izjūtu izturos pret katru ģimeni. Es cenšos netraucēt vecākiem dažādu sīkumu dēļ. Protams, bērnu kolektīvā katru dienu rodas kaut kādas nesaskaņas: viens bērns kādu pagrūda, otrs - ieknieba, trešais - ķircināja, citi – blēņojās stundas laikā, aizmirsa mājās burtnīcu, neizpildīja mājasdarbu un tml. Ne vienmēr vecākiem tas ir jāzina. Vecākiem mierīgi jāstrādā, zinot, ka ar bērnu viss ir kārtībā. Dienasgrāmata, kas ir pilna ar piezīmēm, nerisina visas problēmas. Atrisināt šīs problēmas ir mans pienākums. Jā, dažreiz ir nepieciešams uzrakstīt piezīmi. Taču tas nav sods, bet sava veida pamācība, lai bērns aizdomātos par savu rīcību. Protams, ideāli būtu aicināt vecākus uz skolu tikai sakarā ar priecīgiem notikumiem un sarunāties ar viņiem bērnu svētkos, kopējos pasākumos, pārgājienos, vecāku sapulcēs.

Ž. B.: Saskarsme ar vecākiem norisinās praktiski katru dienu, mēs apspriežam dažādus jautājumus - kāds vēlas saņemt no skolotāja konkrētu palīdzību, citam ir nepieciešams pārliecināties, ka ar bērnu viss ir kārtībā. Apspriežam ekskursiju maršrutus, klases pasākumus, un arī to, kā bērns skolā ēd, ar ko draudzējas... Gribu teikt lielu paldies manu skolēnu vecākiem, tas ir ļoti svarīgi – izjust vecāku atbalstu.

Mēs visi saprotam, ka bērni mūsdienās ir ļoti dažādi, katram ir vajadzīga individuāla pieeja. Kā jums izdodas to nodrošināt?

O. D.: Bērni visos laikos ir bijuši ļoti dažādi, un vienmēr būs ļoti dažādi. Problemātisku bērnu nav, visas problēmas ir saistītas ar pieaugušajiem. Ne velti saka: „Neaudziniet savus bērnus, viņi vienalga būs līdzīgi jums. Audziniet sevi!” Bērni uz mums skatās, klausās mūs, atdarina mūs. Var simtiem reižu atkārtot bērnam, ka šķērsot ielu ir nepieciešams pa gājēju pareju. Bet, ja mamma pati skrien pāri ceļam neatļautā vietā, turot pie rokas savu mazuli, viņš darīs tāpat. Var simtiem reižu atkārtot skolēniem, ka stundā mobilais tālrunis traucē darbam. Bet, ja pats skolotājs atbild uz zvaniem stundas laikā, skolēni darīs tieši tāpat. Mums, pieaugušajiem, ir jācenšas ievērot visus noteikumus. Tikai tad mēs varam prasīt to pašu no bērniem.

Individuāla pieeja ir nepieciešama. Tas ir nenoliedzami. Un mans galvenais palīgs — psiholoģija. Lai Kārlis Gauss, kas apgalvojis, ka matemātika ir zinātņu karaliene, mani piedod! Man visu zinātņu karaliene ir psiholoģija. Tā ir daļa no manas profesijas un arī mans hobijs. Psiholoģija mūsdienu sabiedrībā ir ne tikai psihologa darbības sfēra. Psiholoģijas pamati noderētu visiem cilvēkiem. Tad mums būtu vieglāk saprasties un pieņemt citus. Psiholoģijā es meklēju atbildes uz jautājumiem: „Kāpēc bērnam ir grūti mācīties? Kāpēc viņam ir problēmas ar uzvedību? Kādēļ viņam ir problēmas attiecībās ar vienaudžiem vai pieaugušajiem?” Psiholoģija skolotājam ir tikpat svarīga un vajadzīga kā mācīšanas metodika. Es cenšos ievērot Januša Korčaka pieeju - pacelties līdz bērna līmenim, neskatīties uz viņu no augšas uz leju, bet būt vienlīdzīgam.

Ž. B.: Klasē ir daudz bērnu, un viņi ir tik dažādi! Tas ir brīnišķīgi! Individuālā pieeja ir vajadzīga ikvienam bērnam bez izņēmuma, tāpēc skolotājam ir labi jāpārzina savi skolēni, jāsaskata ikvienā individuālās iezīmes. Kādu ieteicams vairāk slavēt, citam - vienkārši uzsmaidīt, ir tie, kurus starpbrīdī (tieši tagad un tūlīt) nepieciešams uzklausīt, ir gadījumi, kad bērns pienāk un klusi jautā: „Vai drīkst jūs apskaut?” Protams, ka drīkst! Stāvam apķērušies. Labus vārdus par katru savu skolēnu es varu teikt ļo-oti ilgi.

Vai jūs atceraties savu pirmo skolotāju? Jo tieši viņš paliek atmiņā uz visu mūžu.

O. D.: Jā, es ļoti labi atceros skolotāju Nadeždu. Pateicoties viņai, es jau otrajā klasē zināju, ka būšu skolotāja. Es labi mācījos, bet reizēm arī man ne viss izdevās. Taču skolotāja Nadežda vienmēr atkārtoja: „Es zinu, ka tu zini.” Es izmantoju šo zelta likumu un saviem skolēniem arī vienmēr saku: „Es zinu, ka tu zini. Es zinu, ka tu vari.”

Ž. B.: Pirms iestāšanās pedagoģiskajā institūtā es pabeidzu Upmalas 8-gadīgo skolu, pēc tam - Ezernieku vidusskolu. Ar skolotājiem man ļoti paveicās, bet vismīļākā un vissirsnīgākā skolotāja, labākā no labākajiem, uz visiem laikiem paliks mana pirmā skolotāja – Olga Jakimoviča.

Ko jūs visaugstāk vērtējat skolotāja darbā?

O. D.: Visvērtīgākais un vispriecīgākais ir moments, kad bērnam izdodas paveikt to, ko vēl vakar viņš pats izdarīt nevarēja: atrisināt matemātikas uzdevumu vai uzrakstīt sacerējumu, pabeigt zīmējumu vai izpildīt sporta vingrinājumu. Mirdzums laimīgā bērna acīs, viņa sajūsma par savu panākumu — tā ir labākā balva par darbu.

Ž. B.: Bērnus! Tāpēc skolotājam nekad nav garlaicīgi! Viņi ir tik dažādi!

Kas, jūsuprāt, labvēlīgi ietekmē skolēna sekmes sākumskolā?

O. D.: Bērnam pats galvenais — tā ir komforta un drošības sajūta. Izveidot labvēlīgu psiholoģisko klimatu bērnu kolektīvā spēj tikai pedagogs. Bērniem vienmēr ir jābūt skolotāja redzeslokā. Katru konfliktu ir nepieciešams izvērtēt, paskaidrot bērniem, ka nedrīkst darīt citiem pāri. Tas ir ilgs un rūpīgs darbs. Bet galu galā bērni saprot, ka draudzēties ir labāk nekā strīdēties, ka kautiņiem, aizvainojumiem un pāridarījumiem skolā nav vietas. Protams, arī skolotājiem ir jāizstaro labvēlība, prieks, pozitīvisms, līdzjūtība, izpalīdzība. Bailes un stress bloķē smadzeņu darbību. Turpretī, ja bērnam skolā ir silti un mājīgi, arī mācībās viņš būs veiksmīgs.

Ž. B.: Manuprāt, tas ir atkarīgs no daudziem faktoriem. Visintensīvākā bērna attīstība norisinās no piedzimšanas līdz septiņu gadu vecumam, kad svarīga loma ir vecākiem - jo vairāk šajā periodā viņi iegulda sava bērna izglītībā, jo ātrāk viņš attīstās. Bērni, kuriem ir izveidota pozitīva attieksme pret mācībām, ar prieku iet uz skolu, viņiem ir labākas sekmes. Daudz kas ir atkarīgs arī no skolotāja. Mācību procesam sākumskolā jābūt saistošam un interesantam. Un vēl es gribu teikt, ka sākumskolas vecuma bērnam jēdziens „sekmīgs skolēns” nozīmē „labākais un mīļākais”.

Kas, pēc jūsu domām, ir svarīgākais, ko bērns iemācās un apgūst sākumskolā?

O. D.: Manuprāt, primāra ir prasme strādāt patstāvīgi. Nezīmējiet un neveidojiet plastilīna rokdarbus sava bērna vietā, nerisiniet uzdevumus un nerakstiet burtus viņa burtnīcā! Lai jūsu bērna Kukulītim, ko viņš izveidoja no plastilīna, ir ovāla formā, bet tas ir viņa Kaukulītis. Lai viņa uzzīmētā žņaudzējčūska, kas aprija ziloni, līdzinās cepurei (atcerieties de Sent-Ekziperī „Mazo princi”), jo tas ir viņa zīmējums. Lai viņa uzrakstītais burts ir aiz līnijas, bet tas ir viņa burts. Neizdevās šodien, izdosies rīt. Ja ne rīt, tad parīt. Bet noteikti izdosies, ja pieaugušie – skolotāji un vecāki – tam ticēs. Ar šo prasmi ir cieši saistīta otrā: sākumskolā ir svarīgi iemācīties ticēt saviem spēkiem, sev pašam. Bērns jāslavē par katru panākumu, par katru jaunu sasniegumu. Bērniem nevar būt nenozīmīgi panākumi. Katrs nākamais solis ir uzvara. Atceraties? „ES ZINU, KA TU VARI”.

Ž. B.: Es domāju, ka tieši sākumskolā bērns iegūst svarīgas prasmes: spēju iegūt zināšanas un izmantot tās savā praktiskajā darbībā, attīsta spēju domāt, mērķtiecību, sociālās prasmes.

Izglītības reforma ir saistīta ne tikai ar izmaiņām mācību saturā, bet arī ar jaunākajām mācību metodēm. To vislabāk saprot sākumklašu skolotāji. Dažādu mācību priekšmetu skolotāju sadarbība, skaidri formulēti stundas mērķi, darbs grupās, pašizglītošanās, kritiskā domāšana, pašiniciatīva un jaunu ideju apspriešana. Mērķis - aktīva, konkurētspējīga personība, bērns, kurš var atbildēt uz jautājumu: „Ko darīt, ja nezini, ko darīt?” Dace Namsone, LU Dabaszinātņu un matemātikas IC vadītāja, kas izstrādā jaunā izglītības reformas saturu, atzina: „Šodien zinātne jau visu ir aprakstījusi, bet mēs joprojām dzīvojam ilūzijās, ka mācīšana ir māksla.”

Un kāds ir jūsu viedoklis? Krāslavas Varavīksnes vidusskolas pedagogi aicina vecākus uz tikšanos 5. martā plkst. 17.30 Rancāna ielā 4.

Intervēja Galina Mikulāne



Jauna aptauja

Maijs - 2019
P O T C P S S
  01
02
03
04
05
06
07
08
09
10
11 12
13
14
15
16
17
18
20 21 22 23 24 25 26
27 28 29 30 31  
piektdiena, 10.05.2019

Dienas foto

  • Deja ir vairāk nekā māksla...

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
Developed by Web building - mājas lapu izstrāde.