2026. gada 25. septembrī Krāslavas ģimnāzijā norisinājās Dažādo kurpju diena, pievienojoties Labklājības ministrijas aicinājumam aktualizēt iekļaušanas un dažādības nozīmi. Šī gada vēstījums – „Iekāp otra kurpēs. Ejam tālāk kopā.” – aicināja ne tikai uzvilkt dažādas kurpes, bet arī uz brīdi paskatīties uz pasauli ar cita cilvēka acīm.
Skolā šajā dienā bija daudz krāsu, dažādu apavu un smaidu. Taču galvenais šīs dienas stāsts nebija par kurpēm. Tas bija stāsts par attieksmi. Par spēju pieņemt, ka cilvēki ir dažādi. Par prasmi nesmieties par to, kas mums šķiet neierasts. Par drosmi aizstāvēt to, kurš palicis viens. Iekāpt otra kurpēs – ne vienmēr ir viegli.
Mēs nevaram pilnībā izdzīvot otra cilvēka pieredzi. Mēs nezinām, cik grūta var būt diena, cik liela drosme nepieciešama tam skolēnam, kurš klasē jūtas citāds. Ikdienā mēs ne vienmēr redzam, cik ļoti kādu var sāpināt viens vārds, joks vai parasts smīns.
Tāpēc iekļaušana sākas ar ļoti vienkāršu jautājumu: „Kā es justos viņa vietā?”
Un nākamais jautājums jau ir par mūsu rīcību: „Ko es varu darīt, lai otram cilvēkam būtu drošāk, vieglāk un labāk?”
Dažādības pieņemšanu bērni mācās no mums - pieaugušajiem. Skola var runāt par cieņu, empātiju, iekļaušanu un drošību. Taču bērni visvairāk mācās no tā, ko redz ikdienā. Viņi vēro, kā skolotājs runā par skolēnu, kuram kaut kas neizdodas.
Viņi dzird, kā pieaugušie runā par cilvēkiem, kuri ir citādi. Viņi pamana, vai kļūdas tiek izsmietas vai uztvertas kā iespēja mācīties vai dzīvot tālāk. Viņi redz, vai pieaugušais aizstāv to, kurš pats sevi aizstāvēt nespēj. Tāpēc skolotāju un vecāku attieksme ir viens no svarīgākajiem piemēriem, ko mēs varam dot bērniem.
Iekļaujoša vide neveidojas vienā pasākumā vai vienā dienā. Tā veidojas ikdienas izvēlēs – vārdos, reakcijās, sarunās un rīcībā. Mēs visi esam atšķirīgi. Un tas ir mūsu spēks. Dažādas spējas. Dažādi temperamenti. Dažādas intereses. Dažāda pieredze. Dažādas ģimenes. Dažādi uzskati un sapņi. Dažādi veidi, kā mēs mācāmies, jūtam un reaģējam. Dažādība nav problēma, kas jānovērš. Tā ir realitāte, kuru mums jāmācās pieņemt un cienīt. Mēs neesam ideāli, mēs esam unikāli.
Kurpes novilksim, bet attieksmi paņemsim līdzi. Un varbūt pats svarīgākais, ko varam iemācīt saviem bērniem, ir nevis tas, kā uzvilkt dažādas kurpes, bet gan to, kā ar cieņu iet līdzās cilvēkam, kura kurpes un ikdiena ir citāda.
Ieraudzīsim. Pieņemsim. Atbalstīsim. Un iesim tālāk kopā.
