Viens jaunās ģimenes dzīves gads jeb Ar ko var nodarboties Krāslavā?

Pievienots: 04.11.2016

Cik reizes jūs dzirdējāt frāzi „Krāslavā nav ko darīt”? Varu apgalvot, ka noteikti jau vairākkārt. Tādos gadījumos man vienmēr gribas pajautāt: „Nu tad ko gan šeit darām mēs, vairāki tūkstoši cilvēku, visi, kas šeit dzīvo?”
Pēc manām domām, galvenais – lai būtu vēlēšanās...

 Anna un Mihails Sekirini pirms gada pārcēlās uz Krāslavu no Rīgas. Jaunā ģimene audzina mazo meitiņu Polinu un nodarbojas ar ģimenes biznesu - mēbeļu ražošanu no vecajiem dēļiem.

Mihails: „Izgatavot šādas mēbeles mēs sākām vēl Rīgā, taču radās daži sarežģījumi ar telpas nomu, un vispār - man jau sen gribējās pārcelties uz dzīvi Krāslavā, kur es pavadīju visu bērnību, ciemojoties pie vecmāmiņas.

Rīdziniece Anna atzinās, ka vīrs jau sen gatavoja viņu pārmaiņām. Bet, kad piedzima meita, jaunajai māmiņai bija vienalga, kur dzīvot, jo lielāku laika posmu viņa pavadīja kopā ar bērnu. Vecāki un draugi, protams, brīnījās par tādu lēmumu, toties tagad labprāt brauc pie Annas un Mihaila ciemos.

Atrast dzīvokli mūsu pilsētā var bez problēmām, sarežģītāk bija sameklēt telpas, kas ir piemērotas darbnīcai. Bet arī ar to Sekiriniem paveicās. Uzzinot par jauniem uzņēmējiem, savu palīdzību viņiem piedāvāja pašvaldība, kas iznomāja apkurināmo telpu slimnīcas teritorijā.

Ja nebūtu sievas atbalsta...

 Galdnieka prasmi Mihails apguvis, pateicoties savam tēvam. Ideja par mēbeļu izgatavošanu no vecajiem dēļiem radās pakāpeniski. Mihails ir apveltīts ar smalku gaumi, kreatīvu domāšanu un dizainera iemaņām, no sākuma viņš izgatavoja ekskluzīvus priekšmetus savam dzīvoklim. Neparastas mēbeles iepatikās draugiem, un sāka birt pasūtījumi. Vīrs un sieva izveidoja savu tīmekļa vietni un pamēģināja pārdot pašu izgatavotās mēbeles plašākam klientu lokam. Tā nu šī lieta izgāja!

Mihails: „Lai uzsāktu savu biznesu, ir jābūt avantūristam. Bija ļoti sarežģīti iedziļināties visās detaļās, kad tika reģistrēts mikrouzņēmums. Tagad es reizēm domāju, vai es darītu to pašu no sākuma jau otro reizi. Nezinu... Bija tik daudz stresa, tik daudz uzdevumu bija jārisina vienlaikus, viss bija jauns, gandrīz neko nesapratām, nezinājām, kā pareizi saskarties ar cilvēkiem. Ja nebūtu sievas atbalsta, tikt galā ar visu nebūtu reāli.”

Anna: „Kad ar interneta palīdzību parādījās atgriezeniskā saikne ar klientiem, mēs sapratām, ka mūsu mēbeles patīk cilvēkiem. Pašlaik Eiropā industriālā stila mēbeles ir īsts modes kliedziens. Patērēšanas kults pamazām zaudē savu aktualitāti, cilvēkiem daudz svarīgāka šķiet ideja par to, ka kokus vairs necērt, jauna dzīve tiek dota vecajām celtnēm un kokmateriāliem.”

Pašlaik galvenie šo ekskluzīvo mēbeļu pasūtītāji ir Eiropas valstu iedzīvotāji un rīdzinieki. Cenas, par kurām Mihails un Anna pārdod savas mēbeles, Eiropai ir ļoti zemas, Latvijā tādas mantas var iegādāties cilvēki ar vidējiem ienākumiem.

Kad darbs un ģimenes lietas ir cieši savijušās...

Mihails ir galva savā ģimenē, bet biznesa lietās katram ir sava niša. Radošā komponente – tas ir Mihails. Viņam, pēc Annas vārdiem, galvā vienkārši kūsā dažādas idejas, žēl, ka nepietiek laika, lai īstenotu visas ieceres. Daudz laika Mihails velta organizatoriskajiem jautājumiem - kur dabūt kokmateriālus, kam pasūtīt metāla izstrādājumus, ar kādu transportu piegādāt pasūtījumu utt.

Anna strādā ar klientiem, kā arī nodarbojas ar visu, kas ir saistīts ar pārdošanas organizēšanu.

Mihails: „Mūsu dzīvē darbs un ģimenes lietas savstarpēji ir cieši saistīti, un mēs tos nesadalām. Varam runāt par mājas lietām, bet pēc tam pakāpeniski pāriet pie jautājuma par to, ka zvanīja pasūtītājs un tml. Darbs mūsu ģimenes dzīvē spēlē ļoti lielu lomu. Taču mēs saprotam, ka ir jāpārveido darba režīms un jāmācās plānot savu dienu tā, lai tā beigtos agrāk, nekā mēs ejam gulēt. Pagaidām darbs turpinās arī 10-11 vakarā, kad mēs sarakstāmies ar klientiem, izvirzām nākotnes plānus un apspriežam pašreizējo situāciju.

Anna: „Šo divu gadu garumā mums pagaidām vēl nebija atvaļinājuma. Cilvēki stāstot, ka sākumā, kamēr ražošana tiek attīstīta un paplašināta, vienmēr ir tik sarežģīti. Cerams, ka kādreiz mums parādīsies vairāk brīvā laika, bet, iespējams, mēs pieradīsim pie tādas slodzes un uzskatīsim šādu dzīvi par normālu.

„Kā jums izdodas atrast laiku galvenajam – mēbeļu izgatavošanai?” pavaicāju es uzņēmējiem.

Mihails: „Mūsu otrās rokas - tas ir mūsu galdnieks - puisis, kurš pabeidzis Krāslavā Rīgas Valsts tehnikumu. Viņš īsteno dzīvē visas manas idejas. Es redzu, ka viņam patīk viņa darbs, viņam gribas attīstīties, viņš jūt, ka ir iesaistīts kopējā biznesā. Viņš pastāstīja, ka gadījumā, ja nebūtu iekārtojies darbā pie mums, aizbrauktu piepelnīties uz Angliju.”

Tagad viss virzās uz to...

Pašlaik Mihaila un Annas uzņēmums strauji attīstās, viņu zīmola „Naive Wood Factory” ietvaros ik mēnesi tiek ražoti aptuveni 30 izstrādājumu veidi. Kumodes, galdi, plaukti, interjera priekšmeti, liels pieprasījums ir dekoratīvajiem koka paneļiem sienu apdarei, tas ir roku darbs, tie ir izgatavoti minimālisma stilā.

Nesen uzņēmums veiksmīgi prezentēja savu produkciju starptautiskajā dizaina izstādē Rīgā.

Anna: „Dalība izstādē sniedza mums vērtīgu pieredzi. Bija interesanti vērot, kā apmeklētāji reaģē uz mūsu izstrādājumiem. Mēs sapratām, ka cilvēkiem patīk mūsu mēbeles, un viņi grib tās iegādāties. Pateicoties izstādei, mēs saņēmām lielu pasūtījumu no viena veikala. Daudzi brīnījās, kad uzzināja, ka mēbeles tiek ražotas Krāslavā. Paldies novada domei, kas atbalstīja mūsu piedalīšanos izstādē!”

Mihails: „Savulaik es taisīju žogus Rīgā, bet starpsezonā, lai būtu nodarbināts, izgatavoju mēbeles un vispār nedomāju par tādu ražotni. Tagad viss virzās uz priekšu, mums būs jāpaplašinās, jo mākslīgi apturēt izaugsmi nav jēgas. Patlaban mēs liekam akcentu uz mūsu ražošanas attīstību, plānojam palielināt darbinieku skaitu, atrast speciālistus-profesionāļus. Ir ideja piedāvāt arodskolu studentiem iziet praksi mūsu uzņēmumā ar turpmākās darbiekārtošanas iespēju.”

Bija dažādi...

Uz tikšanos „Krāslavas Vēstis” redakcijā Sekirinu ģimene atnāca pilnā sastāvā. Bija redzams, ka mūsu saruna divgadīgo Polinu ne īpaši interesē, tāpēc es nolēmu ilgu laiku neaizkavēt savus viesus. Bet neuzdot šo jautājumu es nevarēju: „Vai nenožēlojat, ka pārcēlāties uz Krāslavu?”

Anna un Mihails paskatījās viens uz otru un daudznozīmīgi pasmaidīja. Mana sirds pamira.

Anna: „Bija dažādi. Mūsu priekšstats par dzīvi Krāslavā bija nedaudz citādāks par to, kas ir īstenībā. Par dažām lietām bijām vīlušies, bet par citām tieši otrādi – bijām pārsteigti. Ir savi plusi un arī mīnusi.”

Mihails: „Krāslavā ir maz izklaižu iespēju, tādēļ nākas pašiem sevi izklaidēt. Šeit ir ļoti skaista daba - apkārt ir mežs, upe, var pastaigāties. Mums patīk braukt arī uz Aglonu – tur ir apbrīnojams skaistums, avots. Esam apmeklējuši arī zirgu sētu „Klajumi”, vizinājāmies ar zirgiem un īrējām mājiņu. Ļoti iepatikās!”

Anna: „Nesen pastaigājāmies pa Adamovas taku. Tur ir tik skaisti! Šķita, ka atrodamies Siguldā, tikai nebija tik daudz cilvēku kā tur. Viss skaistums piederējis tikai mums! Krāslavā ir bagātīgi resursi, kurus var izmantot. Man liekas, ka šai pilsētai ir nākotne!”

Elvīra Škutāne

Uzņēmuma kontakti:
Т.29809029
naivewood@gmail.com
www.naivewood.com
www.fb.com/naivewoodfactory