sestdiena, 22. jūnijs, 2024Vārda diena: Laimdots, Laimiņš, Ludmila
crest1 crest2

Katra paraksta svars – kāda cilvēka liktenis!

Pievienots: 09.04.2015

Saeima šā gada 23.aprīļa sēdē ar 2015. gada 1. maiju atbrīvojusi Helēnu Muižnieci no Krāslavas rajona tiesas tiesneša amata pēc pašas vēlēšanās sakarā ar aiziešanu pensijā. Muižnieces kundze dodas pelnītā atpūtā un pamet Krāslavu, kurā valsts labā ir nostrādājusi gadu desmitus un līdz pat pēdējai darba dienai ir spējusi palikt principiāla un godīga tiesnese, kādu viņu pazīst ļoti daudzi cilvēki.

Helēna Muižniece (meitas uzvārdā Rutka) ir dzimusi kādreizējā Dagdas rajona sādžā Muižnieki. Ceļš uz zināšanām sākās Muižnieku pamatskolā, kur pabeidza četras klases un turpināja izglītoties Tīmaņu vidusskolā. Jau 18 gadu vecumā tika ievēlēta par Muižnieku ciema padomes deputāti, ievēlēta par ciema padomes sekretāri un paralēli neklātienē studēja Jēkabpils ekonomiskajā tehnikumā. Pabeigusi tehnikumu, nolēma iegūt augstāko izglītību un iesniedza dokumentus Maskavas Vissavienības neklātienes juridiskajā institūtā, kuru absolvēja 1985. gada 13. jūnijā. Varbūt tālab skaitlis 13 Helēnai patīk un neizraisa negatīvas emocijas. Jau nākamajā gadā pēc augstskolas absolvēšanas viņu ievēlēja Krāslavas rajona tiesas tiesneša amatā. Pirms tam viņa veica sabiedrisku darbu – bija ievēlēta par tautas tiesas piesēdētāju Krāslavas rajona tiesā. Pirms kļuva par tiesnesi, ar tieslietu ministra rīkojumu Helēna divas reizes pa vienam mēnesim aizvietoja Krāslavas rajona tiesnesi Zelču viņa atvaļinājuma laikā. Toreiz ministrs ar savu rīkojumu varēja iecelt par tiesneša pienākumu izpildītāju uz laiku personu ar juridisko izglītību. Krāslavas tiesā tiesneša amatā Helēna nostrādājusi gandrīz pilnus 29 gadus un nedaudz ilgāk nekā 20 gadus - tiesas priekšsēdētājas amatā. Šķiet, karjeru varētu turpināt vēl ne vienu gadu, tālab Saeimas paziņojums par Helēnas Muižnieces atbrīvošanu no Krāslavas rajona tiesas tiesneša amata pēc pašas vēlēšanās daudziem ir pārsteigums.

- Kāpēc aizejat no darba, kas jums noteikti patīk, ja jau tam atdots mūžs?

- Visi cilvēki vēlas aiziet pensijā, kad sasnieguši pensijas vecumu, un es arī. Man visapkārt saka: „Ar baltu skaudību apskaužam, ka tev ir iespēja doties pensijā!” To varbūt nesaprot tie, kuriem šobrīd nav darba. Daudzu gadu laikā esmu tik nogurusi, ka vairs nav spēka šo smago, sarežģīto, saspringto un stresaino darbu turpināt. Gribu padzīvot sev un atpūsties. Līdz šim strādāju valstij, visu sevi atdevu darbam, bieži neredzēju brīvdienas, jo lasīju lietas, gatavojos procesiem, dažreiz arī spriedums bija jāraksta brīvdienās. Šādā tempā strādāt katru dienu ir pārāk sarežģīti, ja ir iespēja aiziet pelnītā atpūtā, tad kāpēc gan nē? Man nebija pat laika aizbraukt uz teātri Rīgā, apmeklēt kādu izstādi...

- Bet tagad arī no Krāslavas projām?

- Braucu projām tāpēc, ka esmu palikusi te viena. Man Krāslavā neviena vairs nav, šeit mani nekas netur. Vecāki apglabāti Muižnieku kapos, meita ar ģimeni dzīvo Rīgā, un es viņus redzu ļoti reti. Esmu gatavojusies pārmaiņām savā dzīvē, nopirku dzīvokli galvaspilsētā, lai atrastos tuvāk pie meitas, mazbērniem, citiem radiem. Stādāt nestrādāšu nevienu dienu nevienā amatā, bet palieku tiesnešu biedrībā, kur šobrīd esmu valdes locekle un piedalīšos biedrības darbā un kopīgos pasākumos. Noteikti apmeklēšu teātri, braukšu ekskursijās, veltīšu laiku mazbērniem, pavadīšu mazmeitiņu uz skolu, dzīvošu beidzot sev.

- Kā kļuvāt par tiesnesi? Varbūt šo profesiju ieteica mamma vai tētis? Varbūt bija kāda liktenīga sakritība?

- Kad pabeidzu tehnikumu, grasījos stāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA) Jelgavā un atbraucu uz rajona padomi, jo ciema padomes darbinieku personīgās lietas atradās rajona padomē. Kadru daļa bija šeit, un man vajadzēja izņemt izrakstu no darba grāmatiņas iesniegšanai mācību iestādē. Kadru daļas priekšniece bija atvaļinājumā, viņu aizvietoja Roberts Drozdovskis, kurš ieinteresējās, kāpēc vēlos mācīties LLA, ja nestrādā par ekonomisti, bet strādā ciema padomē un perspektīvā paredzētas prasības, ka padomes darbiniekiem jābūt ar juridisko izglītību. Viņš ieteica - mācies par juristi! Savukārt es bažījos, ka neiestāšos Latvijas Universitātē, jo varu nenokārtot eksāmenu svešvalodā, man šķita, ka nav pietiekoši zināšanu. Bet viņš iedeva bukletu par juridisko neklātienes institūtu Maskavā, kurā nebija jākārto iestājeksāmens svešvalodā. Jā, jurisprudence mani arī pirms tam vilināja, es abonēju un lasīju juridiskos žurnālus, man patika aizstāvēt nepamatoti aizvainotos, es jūtu sevī tādu dzīslu. Aizbraucu uz Maskavu, konkurss izrādījās ļoti liels – deviņi cilvēki uz vietu. Bet es iestājos, neklātienē studēju, veiksmīgi absolvēju un saņēmu starptautiski atzītu diplomu. Kad Latvija atguva neatkarību, un likumdevējs pieņēma attiecīgu likumu, mana Maskavā iegūtā izglītība tika pielīdzināta maģistra grādam.

- Jūs sakāt, ka esat ļoti nogurusi, darot tiesneša darbu. Pastāstiet, ar ko tas īsti ir smags?

- Smagākais tajā ir stress. Iztēlojieties, kādi cilvēki šurp nāk krimināllietās! Katru dienu jārunā ar noziedznieku un pa pantiņiem, kā saka, bet viņš pretī mēģina darīt visādus brīnumus, ko nedrīkstētu darīt. Rīgā nesen bija gadījums, kad viens tiesājamais nolika uz tiesneša galda granātas, kas nebija diez ko patīkami.

Cilvēki tiesā uzvedas visādi, nereti maina liecības un vajag saprast, kuras ir patiesas: tās, kuras pirmoreiz policijā liecināja, vai tās, kuras otrreiz policijā liecināja, vai tās, kuras prokuratūrā liecināja, vai tās, kuras šodien tiesā liecināja? Parakstīt notiesājošo spriedumu ir ļoti grūti un atbildīgi. Neskatoties uz viņa nodarījumu, vienmēr jāpatur prātā, ka viņš ir cilvēks, kuram noteikti ir jāatbild nodarījuma robežās, bet attieksme pret viņu jāsaglabā kā pret cilvēku. Es vienmēr biju un esmu principiāla, ceru, ka tāda palikšu arī turpmāk. Uzskatu, ka esmu sodījusi taisnīgi - katrs saņēma to, ko pelnījis. Jā, dažreiz bija gadījies, ka vairāk žēl tiesājamā nekā cietušā, piemērām avārijas lietās.

- Kādas lietas iztiesāt ir emocionāli vissmagāk?

- Emocionāli var būt smags jebkurš gadījums. Piemēram, nepilngadīgā izvarošana vai slepkavības, smagu miesas bojājumu nodarīšana, netiklās darbības ar nepilngadīgajiem.

Tiesā daudz tiek skatīti arī mantiska rakstura noziegumi, bet mūspusē tie ir par nelieliem apmēriem. Piemēram, nozaga četras vistas - paņēma aiz kājām un ar galvu sita pret sētu, uz kuras tās sēdēja. Tad iegāja kūtī nozaga četrus trušus, kuriem ar rokām nogrieza galvas. Salika visu maisā, atnesa mājās un apēda. Klausoties to, patīkamas emocijas nerodas.

- Latvijas brīvvalstī nāvessods nav atļauts, taču daudzās pasaules valstīs tas tiek praktizēts un padomju laikā šādu sodu tiesneši piesprieda arī Latvijā. Sabiedrībā attieksme pret šo soda mēru nekad nav bijusi viennozīmīga.

- Es esmu ļoti priecīga, ka man nevienam nekad nebija jāpiespriež nāvessods. Domāju, ka man to būtu ļoti grūti izdarīt, varbūt es pat to nespētu piespriest. Manas domas, ka šo sodu kā tādu vajadzēja likumā tomēr saglabāt, bet piemērot tikai īpašos izņēmuma gadījumos, kad noziegums paveikts apzināti un bojā gājis daudz cilvēku, un vaina ir neapstrīdami pierādīta. Tad varbūt to varētu piespriest. Esmu redzējusi vienu tiesas prāvu, kurā piesprieda nāves sodu, bet to neizpildīja, jo vēlāk to aizstāja ar mūža ieslodzījumu. Tolaik stažējos Augstākajā tiesā un sadarbojos ar tiesnesi, kurš skatīja lietu izbraukuma sēdē Jēkabpilī. Persona bija noslepkavojusi divus savus bērnus, sievastēvu un sievasmāti. Gribēju redzēt procesu, dzirdēt, ko viņš sacīs un kā viņš uzvedīsies. Cilvēks sēdēja absolūti mierīgs, pavisam vienaldzīgs. Kad kā liecinieci pratināja viņa sievu, viņa uzvedās tā, it kā nekas nebūtu noticis, un viņa būtu gatava turpināt kopdzīvi, lai gan šis vīrietis bija noslepkavojis viņu divus mazgadīgus bērnus, viņas tēvu un māti.

- Vai saredzat kādas būtiskas atšķirības jūsu darbā pirms Latvijas neatkarības un atjaunotajā brīvvalstī?

- Ja jūs jautājat par politiski notiesātajiem, tad rajona tiesa padomju laikā neskatīja politiski tiesājamo lietas, tās skatīja tikai Augstākā tiesa. Pēc neatkarības atjaunošanas šis jautājums pats par sevi izzuda. Pārējās lietas kā skatīja padomju laikā, tā arī tagad turpina skatīt. Kā tolaik tiesājām slepkavas, izvarotājus, zagļus, tā arī tagad to darām.

Padomju laikā tiesājām par spekulāciju - kad personas veda preces no ārzemēm un šeit tās tirgoja, tagad tas ir bizness, par to nav paredzēta kriminālatbildība. Sodi bija dažādi - labošanas darbi, ieturot 20% no algas, naudas sodi, nosacīta notiesāšana, arī brīvības atņemšana. Padomju gados bija daudz slepkavību, sabiedrisko un personīgo mantu zādzību. Tagad sakarā ar krīzi tiesās, ir daudz maksātnespējas lietu, daudz kredītu piedziņas lietu, ātro kredītu izkrāpšanas lietu. Tāpat kā agrāk ir izvarošanas lietas, slepkavības, zādzības.

Ja kopumā runāt par noziegumu izmeklēšanas kvalitāti, tad tā padomju laikā bija daudz augstākā līmenī, un tāpēc tolaik tiesnešiem bija vieglāk strādāt, jo lietas tika saņemtas labi izmeklētas. Tagad vecie profesionālie kadri aizgāja pensijā, bet jaunu kvalificētu kadru pietrūkst. Policistiem atalgojums ir neliels, un tāpēc zinošus speciālistus piesaistīt ir sarežģīti. Šī ir problēma visā Latvijā. Tiesnesim, lai kādu notiesātu, ir vajadzīgi neapgāžami pierādījumi, kuru lietās ne vienmēr pietiek. Bet tauta gala rezultātā bieži vaino tiesnesi, ja spriedums nepatīk.

- Vai tāpēc jūsu meita neaizgāja mammas pēdās, bet izmācījās par neirologu?

- Es viņai sacīju - mācies par ko gribi, bet par tiesnesi gan ne! Kad meita mācījās vispārizglītojošā skolā, viņa vienreiz pienāca un teica, ka grib aprunāties, bet es atbildēju, ka pašlaik man nav laika, man šovakar vēl garš spriedums jāuzraksta. Uz ko viņa pateica, ka viņai man nav laika, ir tikai darbs. Es apzinājos, ka tas, protams, nekur neder. Ir jāsadala laiks starp darbu un ģimeni, bet ne vienmēr tas ir iespējams. Tad es sāku domāt, ka es vairāk veltu laika citu bērnu audzināšanai, kuri zog, huligāniski rīkojas, lauž kociņus pilsētā, bet savam bērnam man ne vienmēr atliek laika.

Tiesneša darbs ir sarežģīts, bet interesants, un daudzpusīgs, jo no maziem mozaīkas gabaliņiem tas ļauj atklāt patiesību un, pasludinot spriedumu, atjaunot taisnīgumu. Tagad tiesā ir sacīkstes princips, tiesnesis nejūt tādu gandarījumu kā agrāk, kad tiesa drīkstēja vākt pierādījumus civillietās. Tagad tiesa tikai vērtē pierādījumus, kurus piestāda puses, bet ne visi cilvēki ir tik zinoši, lai savāktu vajadzīgos pierādījumus un iesniegtu tos tiesai, lai vinnētu tiesas prāvu. Lai tiesneša darbu izpildītu kvalitatīvi, nepieciešams plašs zināšanu loks. Tiesnesis savas zināšanas papildina, atbildes meklējot likumdošanā, meklē Senāta lēmumos, prakses apkopojumos, tādā veidā pilnveidojot sevi un savas zināšanas.

- Tikai paskatoties uz cilvēku, jūs droši vien jau varat pateikt – vai viņš melo vai saka taisnību…

- Tiesā melo abas puses, man tā šķiet. Mums neviens nestāsta patiesību, katrs runā sev par labu. Bet tiesnesim jāmāk atšķirt pelavas no graudiem.

- Atjaunoties jaunam darba cēlienam cilvēkam palīdz hobiji. Jums noteikti tādi ir!

- Jā, man ļoti patīk ceļot. Esmu bijusi Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Itālijā, Francijā, Izraēlā, Krievijā, Ukrainā, Austrijā, Gruzijā, Portugālē. Ja es nedzīvotu Latvijā, tad dzīvotu Austrijā. Taču nekur nav labāk kā dzimtenē – vislabāk jūtos Latvijā! Bet ļoti iepatikās Austrijas daba, zilie kalni. Portugāle pārsteidza ar to, ka tur ir ļoti mierīgi un pieklājīgi cilvēki. Ja veikalā izveidojas rinda, pārdevēja ar pircēju var 5 minūtes vienkārši sarunāties un neviens tam nepievērš uzmanību, neviens nekliedz, neārdās un nekur nesteidzas. Pie mums tajās piecās minūtēs rindā stāvētāji sen būtu uzsprāguši dusmās.

- Paldies par interviju!

Juris Roga, autora foto


Jauna aptauja

Jūnijs - 2024
P O T C P S S
  01 02
03
04
05
06
07
08 09
10
11
12
13
14
15 16
17
18
19
20
21
23
24 25 26 27 28 29 30

Dienas foto

  • Anatola Kauškaļa foto

2015. Copyright © Krāslavas vēstis. All rights reserved.
webbuilding.lv mājas lapu izstrāde