Jūlijā, kad Latvijā piemin Ebreju tautas genocīda upurus, atceramies arī Krāslavas ebreju kopienu, kas ilgi bija neatņemama pilsētas dzīves sastāvdaļa.
Mēs regulāri atsaucamies uz Krāslavas pilsētas ģerbonī ietverto simboliku – nepieciešamību airēt visiem kopā, neskatoties uz atšķirīgu izcelsmi un tautību. Biežāk svinīgos pasākumos un atceres dienās, bet regulāri pieminam piecas tautības, kurām vēsturiski bijusi nozīmīga loma Krāslavas dzīvē un attīstībā. Tās bija kopienas, kuru nozīmi pirms vairāk nekā simts gadiem uzsvēra arī tā laika pilsētas vadība, kad tika izstrādāts un apstiprināts pilsētas ģerbonis. Diemžēl viens no šiem laivas airiem līdz mūsdienām saglabājies vien kā vēstures liecība.
Lai izprastu ebreju kopienas nozīmi Krāslavā, vispirms jāieskatās tās vēsturē Latvijā kopumā. Pirmie vietējo iedzīvotāju kontakti ar ebrejiem attiecināmi uz 14. gadsimtu, taču Livonijas laikā viņiem nebija atļauts šeit apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Pirmās ebreju apmetnes tagadējās Latvijas teritorijā izveidojās tikai 16. gadsimta beigās Kurzemē, kur hercogi sāka veicināt ebreju pārcelšanos. To noteica praktiski apsvērumi – nepieciešamība pēc aizdevumiem un cilvēkiem ar pieredzi finanšu pārvaldībā. Īpaši izteikti tas bija hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, kad ebreji pārvaldīja muitas un nodokļu lietas. Savukārt 1692. gadā Jelgavā ebrejiem tika ļauts apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Turpmākajos gadsimtos Kurzemes ebreju kopienu papildināja ieceļotāji no Lietuvas un Vācijas, un 19. gadsimtā Kurzemē dzīvoja jau aptuveni 23 tūkstoši ebreju.
Latgalē ebreji sāka apmesties 16.-17. gadsimtā, galvenokārt ierodoties no Polijas–Lietuvas kopvalsts teritorijas. Lielākā daļa nodarbojās ar tirdzniecību un amatniecību, bet daļa arī ar lauksaimniecību. Pēc Latgales iekļaušanas Krievijas impērijā arī šo teritoriju skāra impērijas politika attiecībā uz ebrejiem. 1791. gadā tika izveidota tā sauktā nometinājuma josla, kas noteica teritorijas, kurās ebreji drīkstēja dzīvot. Dzīvesvieta ārpus tās bija atļauta tikai atsevišķām iedzīvotāju grupām, bet Latgale kļuva par vienu no nometinājuma joslas daļām.
Smagu triecienu ebreju kopienām radīja Pirmais pasaules karš. 1915. gadā no piefrontes rajoniem Kurzemē, Zemgalē un Rīgā uz Krievijas iekšējām guberņām tika izsūtīti vairāki desmiti tūkstošu ebreju, kurus apsūdzēja spiegošanā Vācijas labā. Vēl aptuveni 75 tūkstoši kļuva par bēgļiem, un pēc kara dzimtenē atgriezās mazāk nekā puse.
Pēc Latvijas neatkarības izcīnīšanas ebreji joprojām bija nozīmīga Latgales pilsētu iedzīvotāju daļa. Daudzviet viņi veidoja trešdaļu, pusi vai pat vairāk nekā pusi no visiem iedzīvotājiem. Piemēram, 1935. gadā Dagdā ebreji veidoja 53 % pilsētas iedzīvotāju, bet Krāslavā – 33,77 %. Tik liels kopienu skaits galvenokārt skaidrojams ar augstu dabisko pieaugumu – ebreju ģimenēs nereti auga astoņi, deviņi vai pat vairāk bērnu.
Par Krāslavas ebreju kopienu var runāt sākot ar 18. gadsimtu. Tajā laikā Krāslavā ieradās ebreji, kas galvenokārt nodarbojās ar amatniecību un tirdzniecību. Jau 1735. gadā Krāslavā tika uzcelta Mozus sinagoga, kas bija pirmā un lielākā sinagoga Latgalē. Tāpat Krāslavā bija Lielais lūgšanu nams Skolas ielā, celts 1781. gadā. Ebreju kopiena Krāslavā ir izveidojusies ap 1764. gadu. Visi Inflantijas ebreji tika iekļauti Krāslavas kagalā (draudzē) un līdzīgi Plāteriem, kas iecerēja Krāslavu izveidot par Latgales administratīvo un garīgo centru, arī Latgales ebreji nolēma pasludināt Krāslavu par savu reliģisko centru.
Savukārt Dagdā ebreju kopiena ir izveidojusies 19. gadsimta sākumā un 1897. gadā tika uzcelti trīs lūgšanu nami – Skolas ielā 6, Upes ielā 3 un Rīgas ielā 17. Vēlāk, 20. gadsimta 20. gados, visas trīs ēkas tika rekonstruētas.
Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas visā valstī aktīvi dibināja nacionālās, tajā skaitā ebreju, skolas. Arī Krāslavā 1919. gadā darbu sāka ebreju skola, kas pastāvēja līdz 1940. gadam.
Krāslavā un Dagdā aktīvā ebreju kopienas darbība ietekmēja arī pilsētu izskatu – sinagogas, skolu ēkas un tirgotāju un amatnieku nami, bieži būvēti no sarkanā ķieģeļa, joprojām ir vēsturisko centru raksturīgā apbūves iezīme. Gan Krāslavā, gan Dagdā daudzās šādās ēkās joprojām strādā veikali, bet vienā no tām atrodas Dagdas Tūrisma informācijas punkts. Tāpat kā Krāslavā, pēc Pirmā pasaules kara arī Dagdā strādāja ebreju pamatskola. Bez tā vietējie ebreji aktīvi iesaistījās kultūras un sabiedriskajā dzīvē, piemēram, Dagdā darbojās ebreju amatierteātris, bet Priedainē bija organizēta kolonija bāreņiem un trūcīgajiem bērniem, ko organizēja un finansēja Naums Āronsons.
No Krāslavas ebreju kopienas nāk vairākas spilgtas personības. Viens no viņiem bija Moisejs Rabinovičs – Krāslavas pilsētas galva, kurš vēl pirms stāšanās amatā aktīvi iestājās par pilsētas tiesību piešķiršanu Krāslavai. Viņa dēls Izaks Rabinovičs bija ievērojams matemātiķis, astronomijas vēsturnieks, pedagogs, daudzu publikāciju autors. Pazīstamais mākslinieks, kura gleznas savulaik tika izstādītas kopā ar Ogista Renuāra un Anrī Matisa darbiem, Abels Pans, bija piedzimis Krāslavas rabīna ģimenē un tepat pabeidza reliģisko skolu – hederu. Savukārt Krāslavā dzimušā, pasaulslavenā tēlnieka Nauma Āronsona, kura darbi glabājas muzejos un privātkolekcijās daudzviet pasaulē, dzīvesstāsts ir viens no spilgtākajiem apliecinājumiem tam, ka nelielā Latgales pilsēta bija daļa no plašākiem Eiropas kultūras un sabiedrības procesiem.
Tomēr, runājot par Krāslavas ebreju kopienu, nav iespējams nepieminēt tās traģisko likteni Otrā pasaules kara laikā.
Šī gada jūlijā aprit 85 gadi kopš holokausta sākuma Latvijā – viena no postošākajiem noziegumiem pret cilvēci. Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā tika īstenota mērķtiecīga Eiropas ebreju iznīcināšana, kas balstījās antisemītiskā ideoloģijā un noveda pie miljoniem cilvēku bojāejas.
1941. gada vasarā Vācijas karaspēks ātri ieņēma visu Latvijas teritoriju. Tikai aptuveni 15 tūkstošiem Latvijas ebreju izdevās evakuēties uz Padomju Savienības austrumu rajoniem. Līdz ar vācu okupācijas sākumu tika uzsākta pret ebrejiem vērsta propaganda un pakāpeniska viņu izolēšana no pārējās sabiedrības. Vienlaikus nacisti izmantoja pirmā padomju okupācijas gada laikā piedzīvotās sabiedrības traumas, nepamatoti cenšoties kolektīvu atbildību par represijām attiecināt uz ebreju kopienu. Patiesībā arī paši ebreji bija padomju represiju upuri – starp 1941. gada deportētajiem bija 1789 ebreji.
Jau 1941. gada jūlijā daudzviet Latvijā sākās ebreju aresti un slepkavības. 4. jūlijā Rīgā tika nodedzinātas sinagogas, tostarp Rīgas Horālā sinagoga, bet vēlāk šī diena kļuva par Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas dienu. Vasaras un rudens laikā nacistu terors aptvēra gandrīz visu Latviju – mazpilsētu ebreju kopienas tika iznīcinātas, bet lielākajās pilsētās izveidoja geto. Kopumā Latvijā tika nogalināti aptuveni 70 tūkstoši Latvijas ebreju un vairāk nekā 20 tūkstoši no citām nacistu okupētajām teritorijām atvesto ebreju.
Traģēdija nesaudzēja arī Krāslavu. Pirms Otrā pasaules kara pilsētā dzīvoja 1444 ebreji, kas veidoja 33,77 % no visiem iedzīvotājiem, bet Dagdā – 589 ebreji jeb vairāk nekā pusi pilsētas iedzīvotāju. Dažu nedēļu laikā gadsimtiem ilgā Krāslavas ebreju kopienas dzīve tika vardarbīgi pārtraukta.
1941. gada 26. jūlijā Krāslavas ebrejiem pavēlēja sapulcēties sinagogās, paziņojot, ka viņus paredzēts izsūtīt uz Palestīnu. Nakti cilvēki pavadīja pārpildītās telpās, bet nākamajā dienā aptuveni tūkstotis cilvēku policijas pavadībā kājām un zirgu pajūgos tika dzīti uz Daugavpili. Četrdesmit kilometru garajā ceļā apsargi pazemoja, aplaupīja un nogalināja tos, kuri nespēja turēt līdzi kolonnai.
Daugavpils geto 1941. gada vasaras beigās bija ieslodzīti aptuveni 16 tūkstoši cilvēku. Drīz pēc tam tika sastādīti darbam nederīgo ieslodzīto saraksti, un 2. augustā šie cilvēki tika aizvesti uz Poguļankas mežu, kur nogalināti.
Ne visi Krāslavas ebreji nonāca Daugavpils geto. Vairāki tika nogalināti jau pilsētā – pie Daugavas, netālu no terpentīna rūpnīcas, tika nošauta uz ielas aizturēta ebreju grupa, bet Krāslavas nomalē nogalināja arī Lietuvas ebreju bēgļus. Savas mājas pagalmā Miesnieku ielā tika nošauta Pelecu ģimene.
Pēc ebreju aizvešanas uz Daugavpili Krāslavā palika aptuveni 200 cilvēku – galvenokārt kvalificēti ādas ģērētāji, kalēji un viņu ģimenes, kuru darbs vēl bija nepieciešams okupācijas varai. Arī viņu liktenis bija traģisks – 1941. gada 23. augustā viņus nošāva Augustovkas mežā. Tā tika iznīcināta gadsimtiem ilgā Krāslavas ebreju kopiena.
1965. gadā veica 1941. gada notikumu upuru pārapbedīšanu Ūdrīšu ielā un uzstādīja pieminekli ar uzrakstiem jidišā, latviešu un krievu valodās. Tas ir arī nozīmīgs sava laika piemiņas politikas apliecinājums. Latviešu un krievu valodā uz pieminekļa ir lasāms vispārīgs formulējums „Mūžīgā piemiņa fašisma upuriem”, neizceļot holokaustu kā ebreju genocīdu, savukārt jidišā ir rakstīts „Mūžīgā piemiņa nošautajiem ebrejiem”. Tas ir vienīgais piemineklis Latvijas teritorijā, kas tika uzstādīts Padomju okupācijas laikā, kurā bija rakstīts „nošautajiem ebrejiem”, skaidri norādot uz ebreju masu slepkavību.
Atsevišķas Krāslavas un apkārtnes ebreju mirstīgās atliekas kopā ar citiem kara upuriem pārapbedīja t. s. Greizajā verstī, aiz Vienības un Rīgas ielas krustojuma, kur arī tika uzstādīts piemineklis. Atsevišķi, pie mājas Miesnieku ielā 8, tika uzstādīts piemineklis Pelecu ģimenei. Pieminekļi Holokausta upuriem ir uzstādīti arī Krāslavas ebreju kapos.
Tomēr bija arī cilvēki, kuriem izdevās izdzīvot. Ādas ģērētavas īpašnieka Dāvida Barkāna ģimene kara laikā slēpās netālu no Krāslavas, sādžā Šmeļķi (tagad Baltkrievijā), un izglābās holokausta laikā. Vēlāk viņa dēls Jēkabs Barkāns savas atmiņas par kara gadiem apkopoja grāmatā „Noklusētās sāpes” (2017).
Holokaustu pārdzīvoja arī krāslaviete Basja Cin. Viņa bija ieslodzīta Daugavpils geto un vēlāk koncentrācijas nometnēs „Kaizervalde”, „Dundaga” un „Štuthofa”. Savu pieredzi Basja Cin aprakstīja atmiņu grāmatā „Izdzīvot, lai atgrieztos” (1997). Abas grāmatas ir pieejamas Krāslavas novada muzejā un Krāslavas novada bibliotēkā.
Pēc Otrā pasaules kara daļa no tiem ebrejiem, kuri bija evakuējušies uz Padomju Savienības austrumu rajoniem, atgriezās Latvijā. Krāslavā atgriezās aptuveni 40 ģimenes, un izdzīvojušie centās atjaunot reliģisko dzīvi. 1945. gadā Krāslavā atkal darbojās ebreju draudze, taču tāpat kā daudzviet Latvijā tās darbība nebija ilga. Padomju varas īstenotā antireliģiskā politika un tā sauktā cīņa pret kosmopolītiem pakāpeniski izbeidza ebreju draudžu darbību, un 1954. gadā tika slēgta arī Krāslavas draudze.
Šodien par gadsimtiem ilgo ebreju klātbūtni Krāslavā atgādina saglabājušās vēstures liecības, atmiņas, muzeja krājuma priekšmeti un stāsti par cilvēku likteņiem. Krāslavas ebreju kopiena bija neatņemama pilsētas sastāvdaļa – tā veidoja tās saimniecisko, sabiedrisko un kultūras dzīvi. Lai gan viens no Krāslavas ģerboņa simboliskajiem airiem vairs neairē kopā ar pārējiem, tas joprojām atgādina par kopienu, bez kuras pilsētas vēsture nav iedomājama.